Strasbūrā, 2004. gada 14. oktobrī

Godātais D. kungs!

2002. gada 9. novembrī Jūs Starptautiskā Pilsētvides institūta vārdā iesniedzāt sūdzību Eiropas ombudam par Eiropas Komisijas atteikumu segt izmaksas, kas radušās institūtam, sniedzot sekretariāta palīdzību Eiropas Pilsētu forumu tīklam ilgtspējīgai attīstībai (UFSD).

2002. gada 9. decembrī es pārsūtīju sūdzību Komisijas priekšsēdētājam. Komisija nosūtīja savu atzinumu 2003. gada 4. aprīlī. 2003. gada 2. jūnijā es lūdzu Komisiju nosūtīt pārskatītu atzinumu, ko Komisija izdarīja 2003. gada 4. jūlijā. Es nosūtīju Jums gan atzinumu, gan pārskatīto atzinumu ar aicinājumu izteikt piezīmes, ko Jūs nosūtījāt 2003. gada 29. augustā.

2003. gada 28. novembrī es rakstīju Komisijai, ierosinot mierizlīgumu Jūsu sūdzībai. Komisija nosūtīja savu atzinumu 2003. gada 23. decembrī, un es pārsūtīju to Jums ar aicinājumu izteikt apsvērumus, ko Jūs nosūtījāt 2004. gada 26. februārī.

2004. gada 31. martā es iesniedzu Komisijai ieteikuma projektu. Komisija nosūtīja savu sīki izstrādāto atzinumu 2004. gada 22. jūnijā, un es pārsūtīju to Jums ar aicinājumu izteikt apsvērumus, ko Jūs nosūtījāt 2004. gada 30. augustā.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju attiecīgie fakti bija šādi:

Sūdzības iesniedzējs ir "International Institute for the Urban Environment" ("IIUE", turpmāk "Institūts"), kas atrodas Delftā, Nīderlandē, direktors un sūdzas par Komisijas atteikumu atlīdzināt noteiktas sekretariāta izmaksas, kas radušās Institūtam.

Kopš 1995. gada Institūts veic sekretariāta darbības Eiropas Pilsētu forumu tīkla ilgtspējīgai attīstībai vārdā, ko pārvalda Eiropas Komisijas Izglītības un kultūras ģenerāldirektorāts (bijušais X ĢD). Sūdzības iesniedzējs, kas darbojās kā “Delft” forums, bija viens no trim šā tīkla dibinātājiem un bija organizējis šos pakalpojumus, pamatojoties uz Eiropas Komisijas apliecinājumu, ka tie tiks atlīdzināti. 1997. gadā, kad izmaksu segšana nebija paredzēta, sūdzības iesniedzējs sazinājās ar atbildīgo Komisijas ierēdni, kurš apliecināja, ka maksājums tiks veikts. Ierēdnis norādīja, ka sūdzības iesniedzēja pieprasītā ikgadējā iemaksa EUR 42 000 apmērā ir gan reālistiska, gan iespējama.

Neraugoties uz šiem apliecinājumiem, maksājums netika saņemts. Kad sūdzības iesniedzējs atkārtoja savas bažas gan vēstulēs, gan tīkla ikgadējās sanāksmēs, Komisija lūdza sūdzības iesniedzēju turpināt darbu un apsolīja, ka maksājumu jautājums tiks ātri atrisināts.

Tā kā Komisijas X ĢD nesniedza atbildi, sūdzības iesniedzējs 1998. gada decembrī sazinājās ar Eiropas Parlamenta deputātu, kurš iejaucās viņa vārdā, uzdodot jautājumus Komisijai. Sūdzības iesniedzējs nepiekrita komisāres OREJA sniegtajām atbildēm. Sūdzības iesniedzējs nesaņēma turpmāku atbildi saistībā ar Eiropas Parlamenta vēlēšanām un Komisijas iekšējo reorganizāciju.

Sūdzības iesniedzējs turpināja savus centienus 2000. gadā, bet 2000. gada 21. novembra sanāksmē ar Izglītības un kultūras ģenerāldirektorātu viņam kļuva skaidrs, ka Komisija neatlīdzinās institūtam radušās izmaksas. Komisija 2000. gada 30. novembra vēstulē informēja sūdzības iesniedzēju, ka tā nepiekritīs sekretariāta darba atmaksai un ka lieta ir slēgta.

Pēc tam atbildība par tīklu tika nodota Vides ģenerāldirektorātam, un sūdzības iesniedzējs cerēja, ka jautājums beidzot tiks atrisināts. 2002. gada vasarā izrādījās, ka šīs cerības netiks īstenotas.

Tādēļ 2002. gada 8. novembrī sūdzības iesniedzējs iesniedza šo sūdzību ombudam, pieprasot Komisijai segt izmaksas EUR 171 789 apmērā, kas Institūtam radušās, nodrošinot sekretariātu Eiropas pilsētu forumu tīklam ilgtspējīgai attīstībai.

Pieprasījums

Komisijas atzinums

Pilsētu forumi ilgtspējīgai attīstībai (UFSD) tika izveidoti 1991. gadā bijušā X ĢD uzraudzībā, savienojot astoņas (vēlāk 19) pilsētas, tostarp Delftu. Tā ir daļa no stratēģijas informācijas izplatīšanai par ES, tostarp arī “Info-Points Europe” un informācijas centriem lauku apvidiem (“Carrefours”). Kad 2000. gada janvārī tika reorganizēti Komisijas dienesti, atbildība par X ĢD izveidotajiem informācijas tīkliem tika nodota Izglītības un kultūras ĢD. Pēc turpmākiem pielāgojumiem 2001. gada 1. janvārī šī atbildība tika nodota Preses un sakaru ģenerāldirektorātam.

Komisija norādīja, ka pēc visu sūdzības iesniedzēja iesniegto dokumentu atkārtotas izskatīšanas tās nostāja neatšķīrās no komisāra OREJA atbildes uz rakstisko jautājumu E-0230/99. Preses ģenerāldirektorāta galīgajā ziņojumā ir minēts, ka “tā kā Komisija nav sniegusi skaidrus norādījumus, viens no forumiem, proti, DELFT, sāka uzņemties uzraudzības lomu. Komisija to pamanīja, bet tas nekad netika oficiāli atzīts un noteikti nekad netika iekļauts projektā kopumā. DELFT ir sūdzējies, ka viņiem nekad nav maksāts par šo uzraudzības funkciju, bet, tā kā Komisija nekad nav lūgusi to darīt, viņi nevar cerēt, ka viņiem tiks samaksāts".

Sūdzības iesniedzējs bija ļoti aktīvs UFSD tīkla dalībnieks. Tomēr Komisijai nebija (juridiska) pamata maksāt sūdzības iesniedzējam par sekretariāta darbu. Sūdzības iesniedzēja parakstītajā nolīgumā bija noteikta ikgadējā fiksētā subsīdija, izpildāmie uzdevumi un nosacījumi, kā arī aplēsts nepieciešamais darbaspēks. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka darbs tika veikts, pamatojoties uz Komisijas garantijām, Komisija norādīja, ka nešķiet iespējams, ka sūdzības iesniedzējs varētu nezināt faktu, ka Komisija vienmēr risina līguma jautājumus rakstiski, parakstoties atbildīgajam ierēdnim.

Komisāres OREJA sniegtajā atbildē ir norādīts, ka sūdzības iesniedzējs ir iesniedzis finanšu priekšlikumu X ĢD administratīvajam departamentam par tīkla pārvaldību. Šo priekšlikumu nevarēja ņemt vērā, jo pasākumi ir jāveic pašai Komisijai. Sūdzības iesniedzējs par to tika informēts mutiski, nevis rakstiski, jo bieži notika mutiska saziņa ar visiem tīkliem.

No Komisijas finansiālā atbalsta sūdzības iesniedzējam vēstures atjaunošanas izriet, ka no 1996. līdz 2001. gadam sūdzības iesniedzējs saņēma ikgadēju fiksētu subsīdiju EUR 10 000 apmērā, kas bija vienīgā Komisijas apņemšanās. Nav noteiktas tiesības, kas ļautu sūdzības iesniedzējam pamatot savu pieprasījumu par EUR 171 689, kas pirmo reizi tika iesniegts 1997. gada 4. jūlijā. Jebkurā gadījumā šis pieprasījums būtu pārmērīgs attiecībā uz eksperimentāla un maza mēroga tīkla koordinēšanas uzdevumiem.

Komisija secināja, ka pēc lietas padziļinātas izskatīšanas tai nav iemesla mainīt savu nostāju šādu iemeslu dēļ:

- konkrētais uzdevums nodrošināt tīklu sekretariātu nebija daļa no līguma un līgums nav grozīts;

- tas patiesībā bija Komisijas uzdevums, kuru nevarēja deleģēt un kurš netika deleģēts. Tas pats attiecas uz lauku informācijas centru ("Carrefours") un "Info-Points Europe" tīkliem;

- sūdzības iesniedzējam nebija iespējas pārprast Komisijas mutiski pausto nostāju;

- līgumā paredzētā summa jebkurā gadījumā bija fiksēts, ieskaitot maksājumu.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs nosūtīja trīs pielikumus, kuros katrā bija sīki izklāstītas piezīmes par Komisijas nostāju. Sūdzības iesniedzēja apsvērumus var apkopot šādi:

Komisijas atzinums apstiprina, ka Institūts kopā ar Komisiju ir izveidojis sekretariātu. Sūdzības iesniedzējs arī apstrīd Komisijas argumentu, ka uzdevums netika (vismaz daļēji) deleģēts. Sūdzības iesniedzējs nesaprot, kā Komisija var apgalvot, ka Institūts brīvprātīgi veica sekretariāta darbu, kad priekšlikums par izdevumu atlīdzināšanu tika apspriests ar Komisijas amatpersonām divpusējās sanāksmēs un forumu tīkla ikgadējās sanāksmēs. Sūdzības iesniedzējs šajā sakarā iesaistītajām amatpersonām nosūtīja regulāru korespondenci. Sūdzības iesniedzējs neapgalvo, ka sekretariāta darbs būtu jāatlīdzina saskaņā ar spēkā esošo līgumu. Tāpēc sūdzības iesniedzējs uzsāka sarunas ar Komisiju, lai vienotos par atsevišķu līgumu par sekretariāta darbu, un iesniedza priekšlikumu, kurā sīki izklāstītas darbības un ar tām saistītās izmaksas.

Saņemot pamudinājumu un īpašus Komisijas pieprasījumus turpināt darbu līdz līguma pabeigšanai, sūdzības iesniedzējs piekrita to darīt. Tāpēc sūdzības iesniedzējs nevar saprast, kāpēc Komisija jau no paša sākuma nenorādīja, ka šo darbu nevar atlīdzināt.

Tāpēc sūdzības iesniedzējs stingri nepiekrīt Komisijas secinājumam, ka “ieinteresētajai personai nav bijusi iespēja pārprast Komisijas mutiskās un rakstiskās nostājas”. Gluži pretēji, Komisijai nav bijusi iespēja pārprast sūdzības iesniedzēja nostāju.

Tas, ka Komisija gadu gaitā nav rīkojusies, ne noslēdzot līgumu ar sūdzības iesniedzēju, ne arī informējot sūdzības iesniedzēju, ka šāds līgums nav iespējams, diemžēl nozīmē, ka Komisija ir vainojama administratīvā kļūmē. Tāpēc sūdzības iesniedzējs neredzēja iemeslu atsaukt prasību atlīdzināt radušos izdevumus.

OMBUDSMAN spējas sasniegt draudzīgs risinājums

Rūpīgi apsvēris atzinumu un apsvērumus, ombuds uzskatīja, ka Komisija varētu pieļaut administratīvu kļūmi. Saskaņā ar Statūtu 3. panta 5. punktu (1) viņš 2003. gada 28. novembrī rakstīja Komisijas priekšsēdētājam, lai piedāvātu mierizlīgumu, pamatojoties uz šādu sūdzības iesniedzēja un Komisijas domstarpību analīzi:

1.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisijai būtu jāatlīdzina Institūta izmaksas 171 689 EUR apmērā, kas tam radušās, sniedzot sekretariāta palīdzību Eiropas Pilsētu forumu tīklam ilgtspējīgai attīstībai (UFSD). Saņemot pamudinājumu un īpašus Komisijas pieprasījumus turpināt darbu līdz līguma pabeigšanai, sūdzības iesniedzējs piekrita to darīt. Sūdzības iesniedzējs nesaprot, kāpēc Komisija sākumā nenorādīja, ka šo darbu nevar kompensēt.

1.2 Komisija norādīja, ka sekretariāta un koordinācijas uzdevums nav daļa no tipveida līguma, kurā ir paredzēta tikai ikgadēja vienotas likmes subsīdijas izmaksa. Patiesībā tas bija Komisijas uzdevums, ko nevarēja deleģēt. Sākotnējais līgums nav grozīts tādā veidā, kas ļautu maksāt par papildu pakalpojumiem. Turklāt sūdzības iesniedzējam nav bijusi iespēja pārprast Komisijas mutisko un rakstisko nostāju.

1.3 Ombuds uzskata, ka pārbaudes apjoms, ko viņš var veikt līgumiskos gadījumos, noteikti ir ierobežots. Ombuds nemēģina noteikt, vai kāda no pusēm ir pārkāpusi līgumu, ja jautājums ir strīdīgs. Šo jautājumu varētu efektīvi risināt tikai kompetentā tiesa, kurai būtu iespēja uzklausīt pušu argumentus par attiecīgajiem valsts tiesību aktiem un izvērtēt pretrunīgus pierādījumus par visiem apstrīdētajiem faktiskajiem jautājumiem. Tādēļ ombuds uzskata, ka lietās, kas attiecas uz līgumstrīdiem, ir pamatoti ierobežot izmeklēšanu, pārbaudot tikai to, vai Kopienas iestāde vai struktūra viņam ir sniegusi loģisku un saprātīgu pārskatu par savu darbību juridisko pamatu un kāpēc tā uzskata, ka tās viedoklis par līgumisko situāciju ir pamatots.

1.4 Pamatojoties uz lietas materiālu rūpīgu analīzi, ombuds izdara šādus secinājumus: Pirmkārt, sūdzības iesniedzējs un Komisija piekrīt, ka pušu parakstītais sākotnējais līgums nesedz sekretariāta izmaksas.

1.5 Dokumentā ar nosaukumu "Pilsētu forumi ilgtspējīgai attīstībai - Ģenerālsekretariāts" (Besançon 1997) sūdzības iesniedzējs apraksta savu lomu šādi: “Kopš Foruma tīkla izveides Starptautiskais Pilsētvides institūts (Delftas forums) ir iesaistīts tīkla ikdienas pārvaldībā un darbojas kā neoficiāla saikne starp Eiropas Komisiju un pašreizējiem divdesmit centriem. Tā kā tīkls paplašinās un sekretariāta loma kļūst svarīgāka, bet arī prasīgāka, gan Eiropas Komisija, gan Delftas forums vēlas noslēgt oficiālāku vienošanos par šo sekretariāta darbu (…)".

1.6 Šķiet, ka šāda oficiāla vienošanās ar Komisiju nekad nav tikusi parakstīta. Tomēr sarakste lietas materiālos liecina, ka sūdzības iesniedzējs ir veicis pasākumus, lai nodrošinātu šāda līguma parakstīšanu. Sūdzības iesniedzējs 1997. gada 4. jūlijā rakstīja G. Komisijas X ĢD, skaidri lūdzot noslēgt šādu oficiālu nolīgumu. Otrajā 1997. gada 7. oktobra vēstulē tam pašam X ĢD ierēdnim sūdzības iesniedzējs vēlreiz lūdza formalizēt tā koordinējošo lomu tīklā, “jo mēs veicam šo lomu neoficiāli un bez atlīdzības, kas neatbilst Eiropas Komisijas, citu forumu vai mūsu interesēm”.

1.7 Turklāt šķiet, ka par šo jautājumu ir notikušas vairākas mutiskas viedokļu apmaiņas. 1998. gada 16. septembrī sagatavotajā memorandā sūdzības iesniedzējs norāda, ka X ĢD mutiskās saistības nekad nav tikušas pabeigtas tehniskās palīdzības līgumā ar Komisiju. Sūdzības iesniedzējs 2000. gada 13. aprīļa memorandā vēlreiz norāda, ka „X ĢD ierēdņi pauda cerības, ka uz sekretariāta funkciju (…) attieksies īpašs līgums. Neraugoties uz daudzām sanāksmēm, līgums nekad netika noslēgts. Tomēr, neraugoties uz oficiāla dokumenta neesamību, visu pušu interesēs IIUE piekrita pārvaldīt, koordinēt un pārstāvēt tīklu kā tā de facto sekretariātu līdz oficiāla līguma parakstīšanai."

1.8 Ombuds lietas materiālos neatrada dokumentu, kurā Komisija skaidri noraidītu sūdzības iesniedzēja prasību, kas izteikta 1997. gada 4. jūlija un 7. oktobra vēstulēs. Savā 2003. gada 4. aprīļa atzinumā Komisija norādīja, ka tā vienmēr risina līgumiskos jautājumus rakstiski. Tomēr šajā gadījumā šķiet, ka trūkst rakstiskas atbildes uz sūdzības iesniedzēja 1997. gada jūlija un oktobra pieprasījumiem. Šķiet, ka Komisija tam netieši piekrīt, vēlāk tajā pašā atzinumā norādot, ka sūdzības iesniedzējs tika informēts mutiski, nevis rakstiski, jo bieži notika mutiska saziņa ar visiem tīkliem.

1.9 No iepriekš minētā izriet, ka Komisija nav reaģējusi tā, lai sūdzības iesniedzējam jau no paša sākuma būtu skaidrs, ka sekretariāta izmaksu atlīdzināšana ir izslēgta. Šķiet, ka tas, ka Komisija nav sniegusi skaidru atbildi, pamato sūdzības iesniedzēja pārliecību, ka Komisija varētu atlīdzināt sekretariāta izmaksas vai vismaz daļu no šīm izmaksām.

1.10 Labas pārvaldības principi paredz, ka Komisijai jāsniedz atbilstoša un skaidra informācija un jāpieņem lēmumi saprātīgā termiņā pēc sabiedrības pieprasījuma (2). Šajā gadījumā šķiet, ka pēc sūdzības iesniedzēja 1997. gada jūlija un oktobra pieprasījuma Komisija nav saprātīgā termiņā informējusi sūdzības iesniedzēju par savu lēmumu. Turklāt šķiet, ka Komisija nav pienācīgi un nepārprotami informējusi sūdzības iesniedzēju par savu lēmumu.

1.11 Šajos apstākļos ombuds provizoriski secina, ka tas, ka Komisija noraida sūdzības iesniedzēja prasību, kuras pamatā, šķiet, ir Komisijas sniegtā neskaidrā informācija, šķiet netaisnīgi. Tā ir administratīva kļūme.

Priekšlikums par mierizlīgumu

Ombuda ierosinātais mierizlīgums ietvēra to, ka Komisija pārskatīja sūdzības iesniedzēja prasību, pamatojoties uz iepriekš minētajiem elementiem. Šāda pārskatīšana varētu novest pie saprātīga piedāvājuma, kas varētu būt mazāks par sūdzības iesniedzēja pieprasīto summu.

Komisijas atbilde

Komisijas dienesti atkārtoti izskatīja šo lietu. Tomēr lietas materiālos iekļautā informācija nav pamats tiesiskajai aizsardzībai.

Lai gan Komisija pauž nožēlu par to, ka nav saņemta rakstiska atbilde uz sūdzības iesniedzēja 1997. gada jūlija un oktobra pieprasījumiem, nešķiet iespējams, ka viņš tika maldināts. Viņa ilgā sadarbība ar Komisiju un zināšanas par parastajām procedūrām viņam nebūtu ļāvušas labticīgi interpretēt situāciju tādējādi, ka Komisija un tās dienesti būtu uzņēmušies saistības pret viņu.

Sūdzības iesniedzēja papildu apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs uzturēja savu sūdzību un norādīja, ka viņa prasība par tiesisko aizsardzību ir pilnībā pamatota. Viņš uzsvēra, ka Institūts rīkojās godprātīgi. Ņemot vērā apliecinošos dokumentus, mutisko pamudinājumu un Komisijas sniegtās garantijas, ir netaisnīgi, ka Komisija apgalvo, ka sūdzības iesniedzēju nevar maldināt. Kā sūdzības iesniedzējs varētu secināt citādi, ja viņš nesaņemtu pienācīgu vai savlaicīgu atbildi?

Sūdzības iesniedzējs arī norāda, ka, ilgstoši sadarbojoties ar Komisiju, viņš zina, ka nav tādas lietas kā „parastās procedūras”.

Ieteikuma projekts

2004. gada 31. martā ombuds nosūtīja Komisijai ieteikuma projektu saskaņā ar ombuda statūtu 3. panta 6. punktu. Šā ieteikuma projekta pamatā bija šādi apsvērumi:

Par Institūta iesniegto lūgumu atlīdzināt sekretariāta izmaksas

1.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisijai būtu jāatlīdzina Institūta izmaksas 171 689 EUR apmērā, kas tam radušās, sniedzot sekretariāta palīdzību Eiropas Pilsētu forumu tīklam ilgtspējīgai attīstībai (UFSD). Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju pēc tam, kad Komisija bija saņēmusi pamudinājumu un konkrētus pieprasījumus turpināt darbu līdz līguma pabeigšanai, sūdzības iesniedzējs piekrita to darīt. Sūdzības iesniedzējs nesaprot, kāpēc Komisija sākumā nenorādīja, ka šo darbu nevar kompensēt.

1.2 Komisija norādīja, ka sekretariāta un koordinācijas uzdevums nav daļa no tipveida līguma, kurā ir paredzēta tikai ikgadēja vienotas likmes subsīdijas izmaksa. Patiesībā tas bija Komisijas uzdevums, ko nevarēja deleģēt. Sākotnējais līgums nav grozīts tādā veidā, kas ļautu maksāt par papildu pakalpojumiem. Turklāt sūdzības iesniedzējam nav bijusi iespēja pārprast Komisijas mutisko un rakstisko nostāju.

1.3 Rūpīgi izskatījusi atzinumu un novērojumus, ombuds konstatēja, ka pēc sūdzības iesniedzēja 1997. gada jūlija un oktobra lūguma Komisija nav informējusi sūdzības iesniedzēju saprātīgā termiņā un atbilstošā un nepārprotamā veidā par savu lēmumu. Ombuds provizoriski secināja, ka tas, ka Komisija noraidīja sūdzības iesniedzēja prasību, kuras pamatā, šķiet, ir Komisijas sniegtā neskaidrā informācija, šķiet netaisnīgi. Ombuds ierosināja Komisijai mierizlīgumu, saskaņā ar kuru Komisija atkārtoti izskata sūdzības iesniedzēja prasību. Ombuds norādīja, ka šāda pārskatīšana varētu novest pie saprātīga piedāvājuma, kas varētu būt mazāks par sūdzības iesniedzēja pieprasīto summu.

1.4 Savā īsajā atbildē uz ombuda priekšlikumu par mierizlīgumu Komisija pauda nožēlu par to, ka nav sniegta rakstiska atbilde uz sūdzības iesniedzēja pieprasījumiem. Tomēr Komisija norādīja, ka sūdzības iesniedzēja zināšanas par parastajām procedūrām nebūtu ļāvušas viņam labticīgi interpretēt situāciju tā, ka Komisija ir uzņēmusies saistības pret viņu. Apsvērumos par Komisijas atbildi sūdzības iesniedzējs uzturēja savu sūdzību un uzsvēra, ka Institūts rīkojās labticīgi.

1.5 Komisijas atbildē uz priekšlikumu par mierizlīgumu ombuds neatrada nekādus jaunus argumentus, kas varētu likt viņam pārskatīt savu provizorisko konstatējumu par administratīvu kļūmi. Gluži pretēji, Komisija ir apstiprinājusi, ka sūdzības iesniedzējam nav sniegta rakstiska atbilde. Turklāt Komisijas arguments par to, ka sūdzības iesniedzējs, iespējams, zināja par Komisijas parastajām procedūrām, nav pārliecinošs, jo ombuda provizoriskais konstatējums par sliktu pārvaldību bija balstīts nevis uz līgumsaistību esamību, bet gan uz to, ka Komisija saprātīgā termiņā, adekvātā un nepārprotamā veidā skaidri neinformēja sūdzības iesniedzēju par savu lēmumu neuzņemties šādas saistības.

Secinājums

Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds saglabāja savu provizorisko secinājumu par administratīvu kļūmi un saskaņā ar ombuda statūtu 3. panta 6. punktu iesniedza Komisijai šādu ieteikuma projektu:

Ieteikuma projekts

Komisijai būtu atkārtoti jāizskata sūdzības iesniedzēja apgalvojums, pamatojoties uz iepriekš minētajiem elementiem. Šāda pārskatīšana varētu novest pie saprātīga piedāvājuma, kas varētu būt mazāks par sūdzības iesniedzēja pieprasīto summu.

Komisijas sīki izstrādātais atzinums

Komisijas dienesti veica sīku lietas izskatīšanu, lai pārbaudītu, vai sūdzības iesniedzējs ir tieši vai netieši iesaistīts sekretariāta izmaksu atlīdzināšanā saistībā ar UFSD. Tomēr Komisija var apstiprināt savu iepriekšējo nostāju tikai 2003. gada 4. aprīļa un 2003. gada 23. decembra atbildēs ombudam. Tāpēc Komisija nevar pieņemt ombuda ieteikuma projektu.

Sūdzības iesniedzēja papildu apsvērumi

Sūdzības iesniedzējs pauda nožēlu par Komisijas atteikumu pieņemt ombuda ieteikuma projektu un atzīt savu atbildību šajā lietā. Sūdzības iesniedzējs nosūtīja papildu pierādījumus par veiktajām sekretariāta darbībām, kā arī jaunu 1997. gada 4. jūlija vēstules kopiju, kurā tas lūdza Komisiju noslēgt oficiālu nolīgumu. Sūdzības iesniedzējs ir pārliecināts, ka prasība par tiesisko aizsardzību ir pilnībā pamatota.

Lēmums

Par Institūta iesniegto lūgumu atlīdzināt sekretariāta izmaksas

1.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisijai būtu jāatlīdzina Institūta izmaksas 171 689 EUR apmērā, kas tam radušās, sniedzot sekretariāta palīdzību Eiropas pilsētu forumu tīklam ilgtspējīgai attīstībai (UFSD). Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju pēc tam, kad Komisija bija saņēmusi pamudinājumu un konkrētus pieprasījumus turpināt darbu līdz līguma pabeigšanai, sūdzības iesniedzējs piekrita to darīt. Sūdzības iesniedzējs nesaprot, kāpēc Komisija sākumā nenorādīja, ka šo darbu nevar kompensēt.

1.2 Komisija norādīja, ka sekretariāta un koordinācijas uzdevums nav daļa no tipveida līguma, kurā ir paredzēta tikai ikgadēja vienotas likmes subsīdijas izmaksa. Patiesībā tas bija Komisijas uzdevums, ko nevarēja deleģēt. Sākotnējais līgums nav grozīts tādā veidā, kas ļautu maksāt par papildu pakalpojumiem. Turklāt sūdzības iesniedzējam nav bijusi iespēja pārprast Komisijas mutisko un rakstisko nostāju.

1.3 Rūpīgi izskatījusi atzinumu un novērojumus, ombuds konstatēja, ka pēc sūdzības iesniedzēja 1997. gada jūlija un oktobra lūguma Komisija nav informējusi sūdzības iesniedzēju saprātīgā termiņā un atbilstošā un nepārprotamā veidā par savu lēmumu. Ombuds provizoriski secināja, ka tas, ka Komisija noraidīja sūdzības iesniedzēja prasību, kuras pamatā, šķiet, ir Komisijas sniegtā neskaidrā informācija, šķiet netaisnīgi. Ombuds ierosināja Komisijai mierizlīgumu, saskaņā ar kuru Komisija atkārtoti izskata sūdzības iesniedzēja prasību. Ombuds norādīja, ka šāda pārskatīšana varētu novest pie saprātīga piedāvājuma, kas varētu būt mazāks par sūdzības iesniedzēja pieprasīto summu.

1.4 Savā īsajā atbildē uz ombuda priekšlikumu par mierizlīgumu Komisija pauda nožēlu par to, ka nav sniegta rakstiska atbilde uz sūdzības iesniedzēja pieprasījumiem. Tomēr Komisija norādīja, ka sūdzības iesniedzēja zināšanas par parastajām procedūrām nebūtu ļāvušas viņam labticīgi interpretēt situāciju tā, ka Komisija ir uzņēmusies saistības pret viņu. Apsvērumos par Komisijas atbildi sūdzības iesniedzējs uzturēja savu sūdzību un uzsvēra, ka Institūts rīkojās labticīgi.

1.5 Komisijas atbildē uz priekšlikumu par mierizlīgumu ombuds neatrada nekādus jaunus argumentus, kas varētu likt viņam pārskatīt savu provizorisko konstatējumu par administratīvu kļūmi. Gluži pretēji, Komisija apstiprināja, ka sūdzības iesniedzējam nav sniegta rakstiska atbilde. Turklāt Komisijas arguments par to, ka sūdzības iesniedzējs, iespējams, zināja par Komisijas parastajām procedūrām, nebija pārliecinošs, jo ombuda provizoriskais konstatējums par sliktu pārvaldību bija balstīts nevis uz līgumsaistību esamību, bet gan uz to, ka Komisija saprātīgā termiņā, adekvātā un nepārprotamā veidā skaidri neinformēja sūdzības iesniedzēju par savu lēmumu neuzņemties šādas saistības.

1.6 Tādēļ ombuds iesniedza Komisijai ieteikuma projektu, saskaņā ar kuru Komisijai būtu jāpārskata sūdzības iesniedzēja prasība, pamatojoties uz iepriekš minētajiem elementiem. Komisija noraidīja ieteikuma projektu un apstiprināja savu iepriekšējo nostāju.

1.7 Kā jau paskaidrots 1.5. punktā zem virsraksta "Ieteikuma projekts", ombuds Komisijas sīki izstrādātajā atzinumā par ieteikuma projektu neatrada jaunus argumentus, kuru dēļ viņš varētu pārskatīt savu provizorisko konstatējumu par administratīvām kļūmēm, kas minēts 1.10. un 1.11. punktā zem virsraksta "Ombuda centieni panākt mierizlīgumu". Tādēļ ombuds izsaka šādu aizrādījumu.

Secinājums

2.1 Pamatojoties uz ombuda veikto izmeklēšanu par šo sūdzību, ir nepieciešams izteikt šādu kritisku piezīmi:

Labas pārvaldības principi prasa, lai Komisija sniegtu atbilstīgu un skaidru informāciju un pieņemtu lēmumus saprātīgā termiņā pēc sabiedrības pieprasījuma (3). Šajā gadījumā šķiet, ka pēc sūdzības iesniedzēja 1997. gada jūlija un oktobra pieprasījuma Komisija saprātīgā termiņā un atbilstošā un nepārprotamā veidā nav informējusi sūdzības iesniedzēju par savu lēmumu. Lai gan Komisija savā atzinumā norādīja, ka tā vienmēr risina līgumiskos jautājumus rakstiski, tā savā atbildē uz priekšlikumu par mierizlīgumu apstiprināja, ka nav rakstiskas atbildes uz sūdzības iesniedzēja 1997. gada 4. jūlija un 7. oktobra vēstulēm. Tāpēc Komisijas arguments par sūdzības iesniedzēja iespējamo informētību par Komisijas parastajām procedūrām nebija ne juridisks, ne pārliecinošs. Šajos apstākļos šķiet netaisnīgi, ka Komisija noraida sūdzības iesniedzēja prasību, kuras pamatā, šķiet, ir neskaidrā informācija, ko sniegusi Komisija. Tā ir administratīva kļūme.

2.2 Eiropas Ombuda statūtu 3. panta 7. punktā ir noteikts, ka pēc ieteikuma projekta sagatavošanas un sīki izstrādāta attiecīgās iestādes vai struktūras atzinuma saņemšanas ombuds nosūta ziņojumu Eiropas Parlamentam un attiecīgajai iestādei vai struktūrai.

2.3 Savā 1998. gada ziņojumā ombuds norādīja, ka viņa iespēja iesniegt Eiropas Parlamentam īpašu ziņojumu ir nenovērtējama viņa darba vērtība. Viņš piebilda, ka tādēļ īpašos ziņojumus nevajadzētu iesniegt pārāk bieži, bet tikai saistībā ar svarīgiem jautājumiem, kuros Parlaments varēja rīkoties, lai palīdzētu ombudam (4). 1998. gada ziņojums tika iesniegts Eiropas Parlamentam, kas to apstiprināja.

2.4 Ombuds norāda, ka šī lieta attiecas uz Eiropas Komisijas pienākumiem saistībā ar sūdzības iesniedzēja lūgumu noslēgt līgumu, kas netika īstenots. Viņš arī norāda, ka nav skaidrs, kādus pasākumus Eiropas Parlaments varētu veikt, lai palīdzētu ombudam un sūdzības iesniedzējam šajā lietā. Ņemot vērā šos apstākļus, ombuds secina, ka nav lietderīgi iesniegt īpašu ziņojumu Eiropas Parlamentam.

2.5 Tādēļ ombuds nosūtīs šā lēmuma kopiju Komisijas priekšsēdētājam un iekļaus īsu kopsavilkumu 2004. gada ziņojumā, ko iesniegs Eiropas Parlamentam. Tādējādi ombuds slēdz lietu.

Ar cieņu

 

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

---

(1) "Tiesībsargs pēc iespējas cenšas rast risinājumu attiecīgajā iestādē vai struktūrā, lai novērstu administratīvo kļūmi un apmierinātu sūdzību."

(2) Skatīt Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa 17.1. pantu.

(3) Skatīt Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa 17.1. pantu.

(4) 1998. gada pārskats, 27.–28. lpp.