# Eiropas Ombuda lēmums par sūdzību 1840/2002/GG pret Eiropas Biroju krāpšanas apkarošanai
- Autors: Eiropas ombuds
- Datums: null
- [URL](https://www.ombudsman.europa.eu/lv/decision/lv/1810)
---
Strasbūrā, 2003. gada 20. novembrī   

Godātais T. kungs!

2002. gada 22. oktobrī Jūs iesniedzāt sūdzību Eiropas Ombudam par Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) rīcību.

2002. gada 29. oktobrī ombuds nosūtīja sūdzību OLAF ģenerāldirektoram. OLAF nosūtīja savu atzinumu 2003. gada 16. janvārī. Ombuds to Jums nosūtīja 2003. gada 23. janvārī ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ko Jūs nosūtījāt 2003. gada 27. janvārī.

2003. gada 10. februārī ombuds rakstīja OLAF, lai lūgtu papildu informāciju saistībā ar Jūsu sūdzību. OLAF nosūtīja atbildi 2003. gada 24. martā. Es to pārsūtīju Jums 2003. gada 22. aprīlī ar uzaicinājumu iesniegt apsvērumus, ko Jūs nosūtījāt 2003. gada 24. aprīlī.

2003. gada 18. jūnijā es iesniedzu OLAF ieteikuma projektu. 2003. gada 2. oktobrī OLAF man nosūtīja sīki izstrādātu atzinumu par šo ieteikuma projektu. Šis atzinums Jums tika nosūtīts 2003. gada 6. oktobrī ar aicinājumu sniegt apsvērumus, ko Jūs nosūtījāt 2003. gada 24. oktobrī.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību
-------

Sūdzības iesniedzējs ir Vācijas nedēļas laikraksta "Stern" Briseles korespondents. Divos rakstos, kas publicēti 2002. gada 28. februārī un 7. martā, laikraksts atsaucās uz vairākām apsūdzībām par iespējamiem pārkāpumiem, ko bija izvirzījis Savienības ierēdnis Paul van Buitenen, kā arī uz Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) veiktajām izmeklēšanām saistībā ar šīm apsūdzībām. Šie raksti bija balstīti uz van Buitenena ziņojumu un konfidenciāliem OLAF dokumentiem, kurus laikraksts bija ieguvis. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju neviens cits laikraksts līdz tam laikam nebija ieguvis šo dokumentu kopijas.

2002. gada 27. martā OLAF publicēja paziņojumu presei, kurā tas norādīja, ka "žurnālists" ir saņēmis vairākus dokumentus saistībā ar tā veikto izmeklēšanu par van Buitenena izvirzītajiem jautājumiem un ka tādēļ OLAF ir nolēmis uzsākt iekšēju izmeklēšanu saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1073/1999[(1)](#(1)){#Footnote1} 5. panta 1. punktu attiecībā uz aizdomām par konfidenciālu datu izpaušanu. Saskaņā ar paziņojumu presei šī iekšējā izmeklēšana attiektos arī uz apgalvojumu, ka attiecīgie dokumenti ir iegūti, "maksājot ierēdnim".[(2)](#(2)){#Footnote2} 2002. gada 4. aprīļa izdevumā laikraksts "European Voice" citēja OLAF runaspersonu, norādot, ka OLAF "bija sniegts *pirmšķietams* pierādījums tam, ka maksājums varētu būt noticis".

Sūdzības iesniedzējs un viņa laikraksts uzskatīja, ka, lai gan OLAF paziņojumā presei nav minēts neviens vārds, tajā ietvertā apsūdzība kukuļošanā ir jāsaprot kā vērsta pret viņiem. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka OLAF ir atkāpies no savas parastās prakses, publiskojot faktu, ka ir sākta iekšējā izmeklēšana, un publicējot apgalvojumus, kuru pamatā ir baumas un par kuriem nav faktisku pierādījumu. Salīdzinājumam sūdzības iesniedzējs atsaucās uz apgalvojumiem, kas tika izteikti pret Eiropas Komisijas priekšsēdētāja preses pārstāvi un attiecībā uz kuriem OLAF, viņaprāt, bija reaģējis atšķirīgi. Turklāt viņš iesniedza izvilkumus no OLAF uzraudzības komitejas 2002. gada 9. un 10. aprīļa sanāksmes protokola, saskaņā ar kuru komitejas locekļi bija paziņojuši, ka ir "pārsteigti" par to, ka OLAF paziņojumā presei bija minēts maksājums, kas esot veikts. Sūdzības iesniedzējam bija aizdomas, ka OLAF rīcības pamatā varētu būt Komisijas izdarītais spiediens. Šajā sakarā viņš atsaucās uz Komisijas 2002. gada 6. marta sanāksmes protokolu.

Sūdzības iesniedzējs iesniedza arī B. (OLAF pārstāvis) 2002. gada 11. aprīlī OLAF izplatītās iekšējās elektroniskā pasta vēstules kopiju. Šajā e-pastā B. norādīja, ka vienīgie fakti, kas tolaik bija skaidri, bija tas, ka presē tika nopludināts konfidenciāls OLAF dokuments, un ka bija baumas, ka par šo dokumentu pat tika samaksāts, pat norādot samaksāto cenu: "qu'il y avait des "rumeurs' qui circulaient autour de l'OLAF et autour de la Commission européenne selon lesquelles ces documents auraient même été "payés" (avec même l'indication d'un montant...)".

Sūdzības iesniedzējs un viņa laikraksts apgalvoja, ka viņi nekad nav veikuši maksājumus ES darbiniekiem vai citām personām, lai iegūtu attiecīgos dokumentus. 2002. gada 28. martā "Stern" šajā sakarā publicēja paziņojumu presei. Sūdzības iesniedzējs jautāja, vai, uzsākot attiecīgo izmeklēšanu, OLAF nav pārsniedzis savas pilnvaras, proti, rīkoties vienīgi, lai aizsargātu Kopienas finanšu intereses. Šīs finansiālās intereses nebija apdraudētas, publicējot rakstu "Stern". 2002. gada 3. aprīlī laikraksts nosūtīja vēstuli OLAF Uzraudzības komitejas priekšsēdētājam. Savā 2002. gada 11. aprīļa atbildē šīs iestādes priekšsēdētājs norādīja, ka laikraksta sniegtā informācija ir ņemta vērā. Viņš arī uzskatīja, ka Komisijas 2002. gada 6. marta sanāksmes protokols nepierāda, ka Komisija būtu izdarījusi spiedienu uz OLAF.

2002. gada 29. jūlija vēstulē sūdzības iesniedzējs vērsās pie OLAF ģenerāldirektora, lai iesniegtu sūdzību par 2002. gada 27. marta paziņojumu presei. Sūdzības iesniedzējs lūdza OLAF atsaukt šo paziņojumu presei vai informēt sabiedrību, ka tam nav pamata aizdomām pret viņu un laikrakstu. Turklāt sūdzības iesniedzējs norādīja, ka no atbildes, ko Komisija sniedza, atbildot uz Eiropas Parlamenta deputāta rakstisku jautājumu, šķiet iespējams, ka OLAF ir uzraudzījis vai atļāvis uzraudzīt OLAF darbinieku e-pastus un telefona zvanus, lai noskaidrotu iespējamos avotus, ko laikraksts bija izmantojis. Tādēļ viņš lūdza OLAF apstiprināt, ka tas nekad nav uzraudzījis viņa telefona vai e-pasta saziņu ar OLAF darbiniekiem. Gadījumā, ja šāda uzraudzība būtu bijusi jāveic, sūdzības iesniedzējs lūdza OLAF precizēt juridisko pamatu šādai iejaukšanās viņa privātajā sfērā un to, kad un kā šādu iejaukšanos ir atļāvis tiesnesis. Visbeidzot, sūdzības iesniedzējs jautāja, kādus viņa personas datus OLAF tādējādi ir ieguvis.

2002. gada 22. augustā OLAF atbildēja uz sūdzības iesniedzēja vēstuli. OLAF norādīja, ka tas savā paziņojumā presei nav minējis ne sūdzības iesniedzēju, ne viņa laikrakstu un ka pašlaik nav paredzēts turpmāks paziņojums presei par šo jautājumu. Turklāt tā uzsvēra, ka OLAF vienmēr ir nodrošinājis, ka tā izmeklēšanas metodes atbilst tiesību aktiem, un piebilda, ka OLAF rīcībā nav nekādu ar sūdzības iesniedzēju saistītu personas datu, izņemot viņa profesionālo adresi, tālruņa numuru utt.

Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam būtībā izteica šādus apgalvojumus:

(1) OLAF bija rīkojies nepareizi, 2002. gada 27. marta paziņojumā presei un piezīmēs par European Voice publiskojot apgalvojumus par kukuļošanu, kas bija jāsaprot kā vērsti pret sūdzības iesniedzēju un viņa laikrakstu.

(2) OLAF nebija sniedzis atbildi uz visiem jautājumiem, kas bija uzdoti sūdzības iesniedzēja 2002. gada 29. jūlija vēstulē.

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka OLAF būtu jāatsauc apgalvojumi par kukuļošanu, vēlams, tādā pašā veidā, kā tie tika izvirzīti, t. i., ar paziņojumu presei un atsevišķu paziņojumu "European Voice". Viņš arī lūdza OLAF sniegt pilnīgu atbildi uz jautājumiem savā 2002. gada 29. jūlija vēstulē.

Pieprasījums
------------

**OLAF atzinums**   

Savā atzinumā OLAF izteica šādas piezīmes:

OLAF 2002. gada 27. marta paziņojumā presei bija norādīts, ka a) Birojs saskaņā ar Regulu 1073/1999 ir sācis iekšēju izmeklēšanu par OLAF sagatavotajā ziņojumā iekļautās konfidenciālās informācijas acīmredzamu noplūdi un b) saskaņā ar Biroja saņemto informāciju žurnālists ir saņēmis vairākus dokumentus, kas attiecas uz tā saukto "Van Buitenen" lietu, un ka nav izslēgts, ka maksājums par šiem dokumentiem varētu būt veikts kādam OLAF (vai, iespējams, citai ES iestādei) ietvaros.

Lēmums paziņot, ka ir sākta iekšējā izmeklēšana, tika pieņemts pēc rūpīgas izskatīšanas. Paziņojuma iemesli bija šādi:

(1) Konfidenciālā informācija, kas pēc tam tika publicēta plašsaziņas līdzekļos, kaitēja OLAF efektivitātei un līdz ar to arī cīņai pret krāpšanu, kaitējot pašreizējām izmeklēšanām;

(2) Informācijas noplūde, ja to piedēvē OLAF ierēdnim, būtu OLAF juridisko pienākumu pārkāpums, jo īpaši Regulas 1073/1999 8. panta, EK līguma 287. panta un Civildienesta noteikumu 17. panta par dienesta noslēpumu, kā arī EK līguma 286. panta un Regulas 45/2001 par personas datu aizsardzību pārkāpums.

(3) Regulas 1073/1999 8. panta 3. punktā noteikts, ka OLAF direktoram "jānodrošina, ka Biroja darbinieki un citas personas, kas darbojas viņa pakļautībā, ievēro Kopienas un valsts noteikumus par personas datu aizsardzību". 8. panta 4. punktā noteikts, ka OLAF direktoram "jānodrošina, ka piemēro šo pantu \[par izmeklēšanas laikā savāktās informācijas konfidencialitāti\] un Līguma 286. un 287. pantu." Attiecīgi darbības, kas veiktas, reaģējot uz informācijas noplūdi, bija direktora juridisko pienākumu izpilde rīkoties šādu notikumu gadījumā.

Bija svarīgi arī aizsargāt OLAF uzticamību sabiedrībai, darot zināmu, ka pret šiem pārkāpumiem tiek veikti pasākumi. Ņemot vērā nopietnās sekas, ko rada iespēja, ka OLAF ierēdnis ir atbildīgs par konfidenciālas informācijas un personas datu nelikumīgu izpaušanu, OLAF direktors nolēma publiski un pēc iespējas pārredzamākā veidā paziņot, ka OLAF izmeklē šos pārkāpumus, lai identificētu vainīgos un novērstu jebkādus šādus turpmākus pārkāpumus.

Turklāt, pamatojoties uz konkrētu informāciju, ko OLAF bija saņēmis, tam bija pamats uzskatīt, ka vismaz vienā gadījumā OLAF ierēdnim vai citam Savienības ierēdnim tika veikts maksājums par konfidenciālu dokumentu piegādi. Ja tas patiešām būtu noticis, ierēdnis būtu vainīgs korupcijā, noziedzīgā nodarījumā un būtu pārkāpis dažādus Civildienesta noteikumu pantus. Joprojām turpinājās izmeklēšana par to, vai tas patiešām ir noticis.

OLAF nekad nebija spekulējis par to, kurš(-i) žurnālists(-i) vai kura(-as) plašsaziņas līdzekļu organizācija(-as) būtu maksājusi OLAF vai citiem ES ierēdņiem par konfidenciāliem dokumentiem. Sūdzības iesniedzējs nebija sniedzis nekādus pierādījumus, kas pamatotu viņa apgalvojumu, ka laikā, kad OLAF sāka izmeklēšanu, attiecīgie dokumenti bija tikai viņa rīcībā plašsaziņas līdzekļos. Gluži pretēji, bija pierādījumi, ka citi plašsaziņas līdzekļi bija ieguvuši tos pašus dokumentus. OLAF noraidīja sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka ierosinājumi, ka maksājums varētu būt veikts, ir jāsaprot kā vērsti pret viņu un viņa darba devējiem.

Sūdzības iesniedzēja 2002. gada 29. jūlija vēstulē bija uzdoti vairāki detalizēti jautājumi par OLAF darbības metodēm, jo īpaši par iespējamo novērošanas metožu izmantošanu saistībā ar saziņu pa e-pastu un tālruni. Bija apstākļi, kuros OLAF vai dalībvalstu iestādes, ar kurām OLAF sadarbojās izmeklēšanā, varēja likumīgi iegūt informāciju, izmantojot metodes, kas ietilpst šajā vispārīgajā sadaļā. Šāda iespēja tika aplūkota, piemēram, Komisijas nesenajā paziņojumā tās darbiniekiem par to, ka ierēdņi pareizi izmanto e-pasta sistēmu. Tomēr OLAF nevarēja brīvi apspriest izmeklēšanas metodes, kas tiek izmantotas attiecībā uz notiekošu izmeklēšanu. OLAF rīcībā nebija ne tehnisku, ne juridisku līdzekļu, lai noklausītos telefona līnijas.

OLAF pauda viedokli, ka, ņemot vērā iepriekš minēto, tas šo jautājumu ir risinājis pilnīgi atbilstošā veidā.
**Sūdzības iesniedzēja apsvērumi**   

Savos apsvērumos par OLAF viedokli sūdzības iesniedzējs uzturēja savu sūdzību un izteica šādas papildu piezīmes:

OLAF tiesības vērsties pret iespējamām "noplūdēm" Birojā netika apstrīdētas. Sūdzība attiecās tikai uz OLAF izmantotajām metodēm, īstenojot šo mērķi. OLAF bija minējis mērķi rīkoties "pēc iespējas pārredzamākā veidā". Tomēr pārredzamība bija saistīta ar faktiem, savukārt šī lieta attiecās uz "baumām". Bija ļoti bezatbildīgi strādāt ar baumām, kas nebija pierādītas.

Lai gan šis administratīvās kļūmes gadījums, iespējams, skāra vairākus žurnālistus, sūdzības iesniedzējs bija galvenais OLAF izplatīto baumu upuris. Sūdzības iesniedzējs iesniedza vairākus laikrakstu un preses aģentūru izgriezumus, lai parādītu, ka tikai "Stern" ir nosaukts kā avots stāstam par van Buitenena atklājumiem. Pat ja arī citu žurnālistu rīcībā būtu jābūt attiecīgajiem dokumentiem (necitējot tos), aizdomas par OLAF izplatīto kukuļošanu pirmām kārtām gulstas uz sūdzības iesniedzēju, jo viņš no šiem dokumentiem ir citējis pirmo un plašāko.

Attiecībā uz 2002. gada 29. jūlija vēstuli OLAF joprojām atteicās atklāt, kādi noteikumi tika piemēroti šajā lietā. Neesot pieņemami, ka tā nav informēta par šādas, iespējams, nopietnas iejaukšanās privātajā sfērā juridisko pamatu.
**Papildu informācija**   

Rūpīgi izvērtējot OLAF atzinumu un sūdzības iesniedzēja apsvērumus, izrādījās, ka ir nepieciešama turpmāka izmeklēšana.
*Papildu informācijas pieprasījums*   

Tādēļ ombuds lūdza OLAF 1) paskaidrot, it īpaši ņemot vērā sūdzības iesniedzēja apsvērumos sniegtos pierādījumus, kāpēc tas uzskata, ka citas personas bija vai varēja būt domātas ar atsauci uz "a" žurnālistu 2002. gada 27. marta paziņojumā presei, 2) komentēt faktu, ka saskaņā ar B. 2002. gada 11. aprīļa iekšējo e-pastu vienīgie fakti ("kļūdas"), kas bija droši, bija noplūde un cirkulējošas baumas ("qu'il y avait des "rumeurs" qui circulaient"), un 3) precizēt, uz kāda pamata var veikt tādus pasākumus kā tālruņa vai e-pasta sarakstes novērošana.
*OLAF atbilde*   

Savā atbildē OLAF izteica šādas piezīmes:

Iemesls, kāpēc atsauce uz "žurnālistu" bija neitrāla un neattiecās ne uz vienu konkrētu personu, bija tāds, ka faktiski citi žurnālisti bija publicējuši rakstus pirms OLAF 2002. gada 27. marta paziņojuma presei, pamatojoties uz to pašu iekšējo dokumentu, uz kuru sūdzības iesniedzējs atsaucās savā 2002. gada 28. februāra rakstā. Piemēram, 2002. gada 3. martā "Le Monde" publicēja rakstu, kurā bija atsauce uz attiecīgo dokumentu. 2002. gada 22. martā Belga ziņu aģentūra ziņoja par OLAF izmeklēšanām, atsaucoties uz attiecīgo dokumentu. Tā pati aģentūra 2002. gada 26. martā ziņoja, ka Eiropas Parlamenta Budžeta kontroles komitejas priekšsēdētāja Theato kundze ir sūdzējusies, ka nav "pieņemams, ka preses locekļiem ir konfidenciāls OLAF ziņojums par Paul Van Buitenen jaunākajiem atklājumiem, un mēs to nedarām". Attiecīgi atsauce uz "žurnālistu" varētu nozīmēt vai nu sūdzības iesniedzēju, žurnālistus, kuri bija uzrakstījuši iepriekš minētos rakstus, vai citus žurnālistus, uz kuriem atsaucās Theato kundze.

Proti, atsauce varēja attiekties arī uz jebkuru citu žurnālistu, jo OLAF nebija norādījis, ka izmeklēšana bija saistīta ar kādu konkrētu materiālu, kas jau bija publicēts.

OLAF bija saņēmis informāciju no uzticamiem avotiem, tostarp Eiropas Parlamenta deputātiem, ka par dokumentiem varētu būt veikts maksājums. Neviens konkrēts žurnālists vai persona nebija iesaistīta šāda maksājuma veikšanā.

OLAF nebija pilnvaru veikt fiziskas personas telefoniskas vai e-pasta uzraudzības pasākumus, un tas nekad nebija veicis šādus pasākumus attiecībā uz sūdzības iesniedzēju. Atbildot uz hipotētisku jautājumu par juridisko pamatu šādu pasākumu pieņemšanai, šādas pilnvaras bija tikai dalībvalstu kompetentajām iestādēm. Uz šo pilnvaru īstenošanu attiecās Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantā izklāstītie principi.
*Sūdzības iesniedzēja apsvērumi*   

Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos izteica šādas piezīmes:

Palika fakts, ka "Stern" bija pirmā publikācija, kas citēja dokumentus. Tādējādi formulējums "žurnālists" radīja iespaidu, ka sūdzības iesniedzējs ir domāts.

OLAF nebija paskaidrojis, kāpēc Eiropas Parlamenta deputātu izplatītajām baumām vajadzētu būt lielākam pierādījuma spēkam nekā citu personu izplatītajām baumām.

Jautājums par tālruņa vai e-pasta sarakstes uzraudzību neattiecās uz sūdzības iesniedzēja paša (privātajām vai profesionālajām) telekomunikāciju saitēm, bet gan uz iespēju, ka OLAF būtu varējis iegūt informāciju par sūdzības iesniedzēju, uzraugot savus darbiniekus. Tādējādi jautājums par OLAF ierēdņu un trešo personu (kā sūdzības iesniedzēja) telekomunikāciju datu plūsmas uzraudzības juridisko pamatu un par šādu datu glabāšanu palika neatbildēts.

Ieteikuma projekts
------------------

**Ieteikuma projekts**   

Pamatojoties uz viņam iesniegtajiem pierādījumiem, ombuds saskaņā ar ombuda statūtu 3. panta 6. punktu nolēma iesniegt OLAF šādu ieteikuma projektu:
> OLAF būtu jāapsver iespēja atsaukt publicētos apgalvojumus par kukuļošanu, kas varētu tikt saprasti kā vērsti pret sūdzības iesniedzēju.

Šā ieteikuma projekta pamatā bija šādi apsvērumi:

1 Sūdzības iesniedzējs ir Vācijas nedēļas laikraksta "Stern" Briseles korespondents. Divos rakstos, kas publicēti 2002. gada 28. februārī un 7. martā, laikraksts atsaucās uz vairākām apsūdzībām par iespējamiem pārkāpumiem, ko bija izvirzījis Savienības ierēdnis Paul van Buitenen, kā arī uz Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) veiktajām izmeklēšanām saistībā ar šīm apsūdzībām. Šie raksti bija balstīti uz van Buitenena ziņojumu un konfidenciāliem OLAF dokumentiem, kurus laikraksts bija ieguvis. 2002. gada 27. martā OLAF publicēja paziņojumu presei, kurā tas norādīja, ka "žurnālists" ir ieguvis vairākus dokumentus saistībā ar izmeklēšanu par van Buitenena izvirzītajiem jautājumiem un ka tādēļ OLAF ir nolēmis uzsākt iekšēju izmeklēšanu par aizdomām par konfidenciālu datu izpaušanu. Saskaņā ar paziņojumu presei šī iekšējā izmeklēšana attiektos arī uz apgalvojumu, ka attiecīgie dokumenti ir iegūti, "maksājot ierēdnim".[(3)](#(3)){#Footnote3} 2002. gada 4. aprīļa izdevumā laikraksts "European Voice" citēja OLAF runaspersonu, norādot, ka OLAF "bija sniegts *prima facie* pierādījums tam, ka maksājums varētu būt noticis".

2 Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka OLAF ir rīkojies nepareizi, 2002. gada 27. marta paziņojumā presei un komentāros par European Voice publicējot apgalvojumus par kukuļošanu, kas jāsaprot kā vērsti pret viņu un viņa laikrakstu.

3 OLAF uzskatīja, ka atsauce uz "žurnālistu" tā paziņojumā presei ir neitrāla un tajā nav iesaistīta neviena konkrēta persona. Turklāt tā apgalvoja, ka, pamatojoties uz konkrētu informāciju, ko tā bija saņēmusi, tai bija pamats uzskatīt, ka vismaz vienā gadījumā OLAF ierēdnim vai citam Savienības ierēdnim tika veikts maksājums par konfidenciālu dokumentu piegādi.

4 Ombuds uzskata, ka viņš nevar noteikt, vai OLAF izvirzītie apgalvojumi par kukuļošanu ir pamatoti. Uz šo jautājumu attiecas OLAF izmeklēšana, kas vēl nav izbeigta. Tādējādi ombuda analīze šajā lietā ir vērsta tikai uz jautājumu, vai OLAF ir rīkojies pareizi, sniedzot sabiedrībai informāciju par savu izmeklēšanu 2002. gada 27. marta paziņojumā presei un informāciju, kas tika izmantota 2002. gada 4. aprīlī laikrakstā "European Voice" publicētajā rakstā. Ombuds norāda, ka OLAF nav apstrīdējis sūdzības iesniedzēja argumentu, ka šis raksts bija balstīts uz OLAF sniegto informāciju.

5 Laba administratīvā prakse ir nodrošināt, ka, pieņemot lēmumus, pieņemtie pasākumi ir samērīgi ar izvirzīto mērķi. It īpaši administrācijai būtu jāizvairās ierobežot pilsoņu tiesības, ja šie ierobežojumi nav saprātīgi saistīti ar prasības mērķi[(4).](#(4)){#Footnote4} Šie standarti būtu jāpiemēro ne tikai lēmumiem, bet arī pārvaldes iestāžu darbībai kopumā. Tāpēc tie attiecas arī uz informācijas sniegšanu.

6 Ombuds uzskata, ka OLAF ir tiesības sākt izmeklēšanu gadījumos, kad tā sagatavotie vai tā rīcībā esošie konfidenciālie dokumenti ir nopludināti trešām personām. Viņš arī piekrīt, ka OLAF ir tiesības pienācīgi informēt sabiedrību par šādas izmeklēšanas sākšanu, ja tiek ievērots proporcionalitātes princips. Faktiski šāda informācija veicina pārredzamību jomā, kuru biežāk raksturo slepenība un informācijas trūkums.

7 Sūdzības iesniedzēja lieta balstās uz diviem pieņēmumiem, proti, 1) ka OLAF paziņojums presei, lai gan tajā nebija minēts neviens vārds, bija jāsaprot kā tāds, kas attiecas uz viņu, atsaucoties uz "žurnālistu", un 2) ka OLAF nebija tiesību netieši norādīt, ka dokuments[(5)](#(5)){#Footnote5} tika iegūts kukuļošanas ceļā.

8 Ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzējs ir iesniedzis pietiekamus pierādījumus, lai pierādītu, ka viņš bija pirmais, kurš savā 2002. gada 28. februāra rakstā citēja attiecīgos dokumentus. Sūdzības iesniedzējs ir iesniedzis arī ievērojamu skaitu rakstu, kas publicēti citos laikrakstos, un preses aģentūru ziņojumus, kuros norādīts, ka sūdzības iesniedzēja laikraksts ir avots viņu zināšanām par šiem dokumentiem vai ka "Stern" ir ieguvis šos dokumentus. Tāpēc informētā sabiedrība bija labi informēta par to, ka "Stern" bija pirmais laikraksts, kas izmantoja šo avotu. Šajos apstākļos, lai gan netika minēts konkrēts vārds, informētā sabiedrība varēja saprast, ka OLAF paziņojumā presei iekļautā atsauce uz "žurnālistu" attiecas uz sūdzības iesniedzēju. Atbildē uz ombuda uzdoto jautājumu OLAF balstījās uz trim rakstiem vai ziņojumiem, lai pierādītu, ka šo rakstu vai ziņojumu autori vai citi žurnālisti varētu būt domāti ar atsauci uz "žurnālistu" tā paziņojumā presei. Tomēr ombuds uzskata, ka nozīme ir nevis teorētiskajām iespējām attiecībā uz to, kā varētu interpretēt paziņojumu presei, bet gan interpretācijai, ko tas, visticamāk, saņēma. Turklāt visi raksti un ziņojumi, uz kuriem atsaucās OLAF, tika publicēti pēc sūdzības iesniedzēja 2002. gada 28. februāra raksta (2002. gada 3., 22. un 26. martā) un pirms OLAF paziņojuma presei datuma. Ja OLAF patiešām būtu bijis jāpieņem, ka attiecīgos dokumentus OLAF vai citās ES iestādēs nopludināja vairāk nekā viens žurnālists, būtu ļoti grūti saprast, kāpēc paziņojumā presei vienskaitlī bija minēts "žurnālists". Attiecībā uz Theato k-dzes paziņojumu OLAF nav parādījis, kāpēc tam vajadzētu būt nozīmīgam, interpretējot savu paziņojumu presei, kas tika publicēts divas dienas vēlāk. Tādējādi ombuds secina, ka OLAF 2002. gada 27. marta paziņojums presei varēja tikt saprasts kā tāds, kas attiecas uz sūdzības iesniedzēju un viņa laikrakstu. Pat ja OLAF nebūtu bijis nodoma atsaukties uz sūdzības iesniedzēju, tam noteikti bija jāapzinās iespaids, ko tā teksts radīja.

9 Eiropas Ombuds uzskata, ka OLAF savā atzinumā ir pietiekami izskaidrojis, kāpēc tas uzskata par nepieciešamu informēt sabiedrību par izmeklēšanas uzsākšanu saistībā ar acīmredzamu dokumentu noplūdi. Tomēr ombuds norāda, ka OLAF ne tikai sniedza šo informāciju, bet arī savā paziņojumā presei un laikrakstam "European Voice" sniegtajā informācijā informēja sabiedrību, ka ir pamats aizdomām, ka dokumenti ir iegūti kukuļošanas ceļā. Tādējādi atliek pārbaudīt, vai OLAF ir pareizi publicējis šīs aizdomas.

10 Ombuds uzskata, ka OLAF nav varējis pierādīt, ka šo aizdomu publicēšana bija nepieciešama tā darba veikšanai un samērīga ar izvirzīto mērķi. Fakts, ka OLAF šajā lietā būtu bijis jānolemj rīkoties "pēc iespējas pārredzamāk", sniedzot sabiedrībai sīkāku informāciju par savas izmeklēšanas apjomu, noteikti ir principā apsveicams, ņemot vērā, ka šāda pieeja atbilst ES iestādēm un struktūrām uzliktajam pienākumam pieņemt lēmumus pēc iespējas atklātāk (Līguma par Eiropas Savienību 1. pants). Tomēr kukuļošanas insinuācija ir nopietns apgalvojums, kas var aptraipīt žurnālista reputāciju. Tāpēc šādus mājienus nedrīkst publiskot bez pietiekami nopietna pamata, ko var publiski pārbaudīt.

11 Ombuds norāda, ka OLAF paziņojumā presei ir atsauce uz "informāciju", ko OLAF ieguvis, lai pamatotu savu viedokli, ka daži maksājumi "var" ir notikuši, un ka laikrakstā "European Voice" OLAF pat citē kā tādu, kas saņēmis "prima*facie* pierādījumus, ka maksājums varētu būt noticis". Ombuda veiktās izmeklēšanas laikā OLAF nav iesniedzis nekādu informāciju, izņemot apgalvojumu, ka tas ir saņēmis "informāciju no uzticamiem avotiem, tostarp Eiropas Parlamenta deputātiem, ka par dokumentiem varētu būt veikts maksājums", nemaz nerunājot par pierādījumiem, kurus tas esot saņēmis. Ombuds uzskata, ka „informācijas" pierādījuma spēkam, saskaņā ar kuru ir veikts maksājums „var", noteikti ir jābūt ļoti ierobežotam. Pamatojoties uz ombudam iesniegtajiem pierādījumiem, sūdzības iesniedzēja viedoklis, ka OLAF faktiski paļāvās tikai uz baumām, līdz ar to nešķiet nesaprātīgs. Šo viedokli turklāt apstiprina B. 2002. gada 11. aprīļa elektroniskā pasta vēstule. Ombuds neizslēdz iespēju, ka OLAF var būt tiesīgs uzsākt izmeklēšanu, pamatojoties tikai uz baumām, ar nosacījumu, ka apgalvotie nodarījumi ir pietiekami nopietni. Viņš arī piekrīt, ka OLAF var nevēlēties vai nespēt komentēt notiekošās izmeklēšanas aspektus. Tomēr, ja OLAF nolemj sniegt informāciju par notiekošu izmeklēšanu, tam ir jāņem vērā negatīvās sekas, ko šāda informācija var radīt to personu reputācijai, uz kurām attiecas apgalvojumi, ko OLAF izvēlas publiskot. Ombuds uzskata, ka, izvirzot apgalvojumus par kukuļošanu bez pietiekama un publiskai kontrolei pieejama faktu pamata, OLAF ir pārsniedzis to, kas ir samērīgs ar tā darbības mērķi. Tā ir administratīva kļūme.

Saskaņā ar ombuda statūtu 3. panta 6. punktu ombuds lūdza OLAF nosūtīt sīki izstrādātu atzinumu par šo ieteikuma projektu. Ombuds norādīja, ka sīki izstrādātais atzinums varētu ietvert viņa lēmuma pieņemšanu un to pasākumu aprakstu, kas veikti, lai īstenotu ieteikuma projektu.
**OLAF sīki izstrādātais atzinums**   

Sīki izstrādātajā atzinumā OLAF informēja ombudu, ka tas piekrīt ieteikuma projektam un ka tas ir īstenots, publicējot paziņojumu presei, kura kopija ir pievienota pielikumā.

Šis paziņojums presei, kas datēts ar 2003. gada 30. septembri un kura nosaukums ir "OLAF skaidrojums par acīmredzamu informācijas noplūdi", ir formulēts šādi:
> „2002. gada 27. martā Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) izdeva paziņojumu presei, paziņojot, ka tas saskaņā ar Regulu 1073/1999 ir sācis iekšēju izmeklēšanu par OLAF sagatavotajā ziņojumā iekļautās konfidenciālās informācijas acīmredzamu noplūdi.
>
> Tā norādīja, ka saskaņā ar Biroja saņemto informāciju žurnālists ir saņēmis vairākus dokumentus, kas saistīti ar tā saukto "van Buitenen lietu", un ka nav izslēgts, ka par šiem dokumentiem varētu būt veikts maksājums kādam OLAF (vai, iespējams, citai ES iestādei).
>
> OLAF izmeklēšana vēl nav pabeigta, bet līdz šim OLAF nav ieguvis pierādījumus, ka šāds maksājums ir veikts."
**Sūdzības iesniedzēja apsvērumi**   

Savos apsvērumos par OLAF sīki izstrādāto atzinumu sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka OLAF nav pienācīgi īstenojis ombuda ieteikuma projektu. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka OLAF nav skaidri atsaucis apgalvojumus par kukuļošanu. Gluži pretēji, tā paziņojuma presei formulējums nozīmēja, ka OLAF uzskatīja par iespējamu, ka joprojām varētu parādīties pierādījumi, kas pamato šos apgalvojumus. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tādējādi aizdomas joprojām pastāvēja un kaunpilni pat tika atsauktas. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka OLAF, šķiet, nav neko darījis, lai precizētu savu nostāju attiecībā uz "European Voice". Noslēgumā viņš apgalvoja, ka OLAF būtu skaidri jāatsauc apgalvojumi par kukuļošanu un oficiāli jāpaziņo, ka tam nevienā brīdī nav bijis nekādu pierādījumu, kas pamatotu šādus apgalvojumus.

Lēmums
------

**1 Apgalvojumu par kukuļošanu publicēšana**   

1.1 Sūdzības iesniedzējs ir Vācijas nedēļas laikraksta "Stern" Briseles korespondents. Divos rakstos, kas publicēti 2002. gada 28. februārī un 7. martā, laikraksts atsaucās uz vairākām apsūdzībām par iespējamiem pārkāpumiem, ko bija izvirzījis Savienības ierēdnis Paul van Buitenen, kā arī uz Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) veiktajām izmeklēšanām saistībā ar šīm apsūdzībām. Šie raksti bija balstīti uz van Buitenena ziņojumu un konfidenciāliem OLAF dokumentiem, kurus laikraksts bija ieguvis. 2002. gada 27. martā OLAF publicēja paziņojumu presei, kurā tas norādīja, ka "žurnālists" ir ieguvis vairākus dokumentus saistībā ar izmeklēšanu par van Buitenena izvirzītajiem jautājumiem un ka tādēļ OLAF ir nolēmis uzsākt iekšēju izmeklēšanu par aizdomām par konfidenciālu datu izpaušanu. Saskaņā ar paziņojumu presei šī iekšējā izmeklēšana attiektos arī uz apgalvojumu, ka attiecīgie dokumenti ir iegūti, "maksājot ierēdnim". 2002. gada 4. aprīļa izdevumā laikraksts „European Voice" citēja OLAF runaspersonu, norādot, ka OLAF „bija sniegts *prima facie* pierādījums tam, ka maksājums, iespējams, ir noticis".

1.2 Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka OLAF ir rīkojies nepareizi, 2002. gada 27. marta paziņojumā presei un "European Voice" piezīmēs publiskojot apgalvojumus par kukuļošanu, kas jāsaprot kā vērsti pret viņu un viņa laikrakstu.

1.3 OLAF uzskatīja, ka atsauce uz žurnālistu tā paziņojumā presei ir neitrāla un nav saistīta ne ar vienu konkrētu personu. Turklāt tā apgalvoja, ka, pamatojoties uz konkrētu informāciju, ko tā bija saņēmusi, tai bija pamats uzskatīt, ka vismaz vienā gadījumā OLAF ierēdnim vai citam Savienības ierēdnim tika veikts maksājums par konfidenciālu dokumentu piegādi.

1.4 Ombuds 2003. gada 18. jūnijā iesniedza OLAF ieteikuma projektu, saskaņā ar kuru OLAF būtu jāapsver iespēja atsaukt publicētos apgalvojumus par kukuļošanu, kas varētu tikt saprasti kā vērsti pret sūdzības iesniedzēju.

1.5 2003. gada 2. oktobrī OLAF informēja ombudu, ka tas ir pieņēmis ieteikuma projektu un ka tas to ir īstenojis, publicējot paziņojumu presei.

1.6 Attiecīgais šā paziņojuma fragments ir šāds: "OLAF izmeklēšana vēl nav pabeigta, bet līdz šim OLAF nav ieguvis pierādījumus, ka šāds maksājums ir veikts."

1.7 Ombuds piekrīt sūdzības iesniedzēja viedoklim, ka, publicējot šo paziņojumu presei, OLAF nav pienācīgi īstenojis ombuda ieteikuma projektu. Tā vietā, lai atsauktu apgalvojumus par kukuļošanu, OLAF vienkārši apgalvo, ka "līdz šim" tas nav atradis pietiekamus pierādījumus, lai pamatotu šos apgalvojumus. Tādējādi šā paziņojuma presei formulējums nozīmē, ka OLAF uzskata par iespējamu, ka joprojām varētu parādīties pierādījumi, kas pamato šos apgalvojumus. Šādos apstākļos OLAF veiktie pasākumi ir acīmredzami nepietiekami, lai novērstu ombuda konstatēto administratīvo kļūmi. Tādēļ šajā sakarā tiks izteikta kritiska piezīme.
**2 Atbildes nesniegšana uz 2002. gada 29. jūlija vēstulē uzdotajiem jautājumiem**   

2.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka OLAF nav sniedzis atbildi uz visiem jautājumiem, kas tam tika uzdoti 2002. gada 29. jūlija vēstulē. Šajā vēstulē viņš lūdza OLAF apstiprināt, ka tas nekad nav uzraudzījis viņa telefona vai e-pasta saziņu ar OLAF darbiniekiem. Gadījumā, ja šāda uzraudzība būtu bijusi jāveic, sūdzības iesniedzējs lūdza OLAF precizēt juridisko pamatu šādai iejaukšanās viņa privātajā sfērā, kā arī to, kad un kā šāda iejaukšanās tika atļauta.

2.2 OLAF uzskatīja, ka ir atbildējis uz šiem jautājumiem.

2.3 Ombuds norāda, ka savā 2002. gada 22. augusta atbildē uz iepriekš minēto vēstuli OLAF paskaidroja, ka tas vienmēr ir nodrošinājis, ka tā izmeklēšanas metodes atbilst tiesību aktiem, un piebilda, ka tā rīcībā nav nekādu personas datu, kas attiecas uz sūdzības iesniedzēju, izņemot viņa profesionālo adresi, tālruņa numuru utt. OLAF arī norādīja, ka tas nevar brīvi apspriest izmeklēšanas metodes, kas tiek izmantotas attiecībā uz notiekošu izmeklēšanu. Atbildē uz ombuda uzdoto jautājumu OLAF apgalvoja, ka tam nav pilnvaru veikt privātpersonas telefoniskus vai e-pasta uzraudzības pasākumus un ka tas nekad nav veicis šādus pasākumus attiecībā uz sūdzības iesniedzēju.

2.4 Ombuds norāda, ka OLAF atbildēs nav paredzēta iespēja, ka tas būtu veicis pasākumus attiecībā uz tā ierēdņu vai citu ES iestāžu ierēdņu e-pasta korespondences uzraudzību.[(6)](#(6)){#Footnote6} Tomēr OLAF ir informējis sūdzības iesniedzēju arī par to, ka tā rīcībā nav nekādu personas datu, kas uz viņu attiektos, izņemot viņa profesionālo adresi, tālruņa numuru utt. Ombuds uzskata, ka informācija, kas iegūta, veicot jebkādu iespējamo sūdzības iesniedzēja un ES ierēdņu e-pasta korespondences uzraudzību, būtu sūdzības iesniedzēja "personas dati" Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. decembra Regulas (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti[(7)](#(7)){#Footnote7} 2. panta a) punkta nozīmē.

2.5 Šajos apstākļos un ņemot vērā, ka OLAF izmeklēšana joprojām turpinās, ombuds uzskata, ka OLAF, šķiet, ir atbildējis uz jautājumiem, ko tam 2002. gada 29. jūlija vēstulē bija iesniedzis sūdzības iesniedzējs.

2.6 Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, šķiet, ka OLAF nav pieļāvis administratīvas kļūmes attiecībā uz otro apgalvojumu.
**Sūdzības iesniedzēja apgalvojumi**   

3.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka OLAF būtu jāatsauc apgalvojumi par kukuļošanu, vēlams, tādā pašā veidā, kā tie tika izvirzīti, t.i., ar paziņojumu presei un atsevišķu paziņojumu "European Voice". Viņš arī lūdza OLAF sniegt pilnīgu atbildi uz jautājumiem savā 2002. gada 29. jūlija vēstulē.

3.2 Savā atzinumā OLAF nav komentējis šos apgalvojumus.

3.3 Kā norādīts iepriekš, ombuds uzskata, ka OLAF ir pieļāvis administratīvu kļūmi attiecībā uz pirmo apgalvojumu. Ombuds uzskata, ka šo administratīvo kļūmi var novērst un tā būtu jānovērš, atsaucot publicētos apgalvojumus par kukuļošanu, kas, visticamāk, tika saprasti kā vērsti pret sūdzības iesniedzēju. Tomēr ombuds nebija pienācīgi īstenojis OLAF šajā ziņā iesniegto ieteikuma projektu (skat. šo secinājumu 1.7. punktu). Tādēļ ombuds izteiks kritisku piezīmi.
**Secinājums**   

4.1 Pamatojoties uz ombuda veikto izmeklēšanu par šo sūdzību, ir nepieciešams izteikt šādu kritisku piezīmi:
> Izvirzot apgalvojumus par kukuļošanu bez pietiekama un publiskai kontrolei pieejama faktiskā pamatojuma, OLAF ir pārsniedzis to, kas ir samērīgs ar tā darbības mērķi. Tā ir administratīva kļūme.

4.2 Ombuds norāda, ka OLAF pieņēma ieteikuma projektu, ko viņš tam bija iesniedzis, lai gan, viņaprāt, OLAF to pienācīgi neīstenoja. Šādos apstākļos ombuds uzskata, ka viņa izteikta kritiska piezīme varētu būt pietiekams sūdzības iesniedzēja apmierinājums. Tādēļ ombuds uzskata, ka šajā gadījumā nav lietderīgi iesniegt īpašu ziņojumu Eiropas Parlamentam.

4.3 Tomēr ombuds nosūtīs šā lēmuma kopiju OLAF un iekļaus to 2003. gada ziņojumā, ko iesniegs Eiropas Parlamentam.

4.4 Tādējādi ombuds slēdz šo lietu.

Ar cieņu

P. Nikiforos DIAMANDOUROS

*** ** * ** ***

[(1)](#Footnote1){#(1)} Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 25. maija Regula (EK) Nr. 1073/1999 par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF), OV L 136, 1. lpp. Starp citu, šķiet, ka uz iekšējo izmeklēšanu attiecas regulas 5. panta 2. punkts, nevis 5. panta 1. punkts.

[(2)](#Footnote2){#(2)} Šā paziņojuma presei angļu valodas tekstā, kas ir pieejams OLAF tīmekļa vietnē, ir nedaudz atšķirīgs formulējums: "Saskaņā ar Biroja saņemto informāciju žurnālists ir saņēmis vairākus dokumentus saistībā ar tā saukto "Van Buitenen lietu". Nav izslēgts, ka maksājums kādam OLAF (vai, iespējams, citai ES iestādei) par šiem dokumentiem ir veikts."

[(3)](#Footnote3){#(3)} Šā paziņojuma presei angļu valodas tekstā, kas ir pieejams OLAF tīmekļa vietnē, ir nedaudz atšķirīgs formulējums: "Saskaņā ar Biroja saņemto informāciju žurnālists ir saņēmis vairākus dokumentus saistībā ar tā saukto "Van Buitenen lietu". Nav izslēgts, ka maksājums kādam OLAF (vai, iespējams, citai ES iestādei) par šiem dokumentiem ir veikts."

[(4)](#Footnote4){#(4)} Sk. Labas administratīvās prakses kodeksa 6. pantu, kas pieejams Eiropas Ombuda tīmekļa vietnē (<http://www.ombudsman.europa.eu>).

[(5)](#Footnote5){#(5)} Savā atzinumā OLAF atsaucās uz konfidenciāliem "dokumentiem", kas bija nopludināti. Tomēr, atbildot uz ombuda lūgumu sniegt papildu informāciju, OLAF minēja "to pašu iekšējo dokumentu, uz kuru sūdzības iesniedzējs atsaucās savā 2002. gada 28. februāra rakstā" (t. i., van Buitenena ziņojumu). Ņemot vērā to, ka sūdzības iesniedzēja rīcībā, šķiet, ir vēl citi iekšējie OLAF dokumenti (vismaz daži no tiem bija pievienoti sūdzības iesniedzējam), šajā lēmumā parasti ir atsauce uz "dokumentiem".

[(6)](#Footnote6){#(6)} Atbildē uz ombuda uzdoto jautājumu OLAF minēja, ka tam nav pilnvaru veikt šādus pasākumus attiecībā uz "privātpersonām".

[(7)](#Footnote7){#(7)} OV L 8, 1. lpp. Regulas 2. panta a) punktā ir noteikts, ka šajā regulā "personas dati" ir "jebkura informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisku personu".