Godātais K. kungs!

2001. gada 10. decembrī Jūs iesniedzāt sūdzību pret Eiropas Komisiju par to, kā tā apstrādā vēstules, ko Jūs tai nosūtījāt.

2001. gada 31. decembrī es pārsūtīju sūdzību Komisijai, lai tā sniegtu savus apsvērumus.

Komisija 2002. gada 15. martā nosūtīja savu atzinumu par Jūsu sūdzību. Es 2002. gada 18. martā pārsūtīju Jums Komisijas atzinumu ar aicinājumu izteikt apsvērumus, ja Jūs to vēlētos. 2002. gada 9. aprīlī es saņēmu Jūsu apsvērumus.

Es tagad rakstu, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Sūdzības iesniedzējs ir eksperts vides jautājumos, kurš dzīvo Vācijā un Grieķijā. 2001. gada 25. jūlijā viņš rakstīja Wallström kundzei (Komisijas loceklei, kas atbild par vides jautājumiem), lai pievērstu uzmanību tam, ko viņš uzskatīja par nopietniem trūkumiem Grieķijas iestāžu veiktajā vides novērtējumā saistībā ar ierosināto jauno ceļa paplašināšanu no Atēnām uz Maratonu.

Komisijas Vides ģenerāldirektorāta B.2 nodaļas (Daba un bioloģiskā daudzveidība) vadītājs 2001. gada 6. augustā apstiprināja vēstules saņemšanu un norādīja, ka sūdzības iesniedzēja uzdotie jautājumi ir rūpīgi jāizskata. Viņš norādīja, ka Komisija darīs visu iespējamo, "lai nodrošinātu, ka Jūs saņemat atbildi sešu nedēļu laikā pēc šīs vēstules saņemšanas".

Tā kā netika saņemta papildu atbilde, sūdzības iesniedzējs nosūtīja Komisijai trīs atgādinājumus (2001. gada 18. oktobrī, 15. novembrī un 29. novembrī). Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka 2001. gada 1. decembrī (1) viņu uzaicināja Komisijas juridiskā dienesta loceklis, kurš jautāja par sūdzības iesniedzēja vēstules saturu. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju zvanītājs norādīja, ka sūdzības iesniedzēja vēstuli nevar izsekot un ka tāpēc Komisija nezināja, vai tā būtu jāizskata juridiskajam vai zinātniskajam departamentam.

2001. gada 7. decembrī sūdzības iesniedzējs saņēma 2001. gada 3. decembra vēstuli, kurā Komisija viņu informēja, ka viņa 2001. gada 25. jūlija vēstulē izteiktie apgalvojumi tiek izskatīti un ka viņš tiks informēts.

Sūdzības iesniedzējs 2001. gada 10. decembrī iesniegtajā sūdzībā izteica šādus apgalvojumus:

(1) Viņa lietas izskatīšana nepamatoti aizkavējās

(2) Viņa vēstules tika izskatītas neveiklā, haotiskā un bezatbildīgā veidā.

Pieprasījums

Savā atzinumā Komisija izteica šādas piezīmes:

Sūdzības iesniedzēja 2001. gada 25. jūlija vēstule tika attiecināta uz Vides ģenerāldirektorāta B.2. nodaļu. 2001. gada 30. augustā tas tika nosūtīts Vides ģenerāldirektorāta D.2 nodaļai (Tiesību aktu īstenošana un izpilde). Tomēr dažādu iemeslu dēļ sūdzības iesniedzēja vēstule (vācu valodā) un apjomīgie pielikumi (grieķu valodā) netika izskatīti pienācīgā termiņā.

No 2001. gada 1. jūlija par Grieķijas jautājumiem atbildīgā ierēdņa amats bija brīvs Komisijas iekšējās mobilitātes politikas dēļ. Nepieciešamie pasākumi situācijas labošanai tika veikti visīsākajā laikā. Tādējādi paziņojums par attiecīgā amata vakanci (COM/2001/2364) tika publicēts 2001. gada 16. maijā, bet attiecīgais ierēdnis atstāja šo amatu 2001. gada 1. jūlijā. Tika izskatīti pieteikumi, kas saņemti no iekšējiem un ārējiem kandidātiem. Ņemot vērā kandidatūru skaitu un amata specifiku, 2001. gada 16. septembrī amatā stājās jauns ierēdnis.

Pēc dokumentu izskatīšanas D.2 nodaļa 2001. gada 30. novembra paziņojumā lūdza Komisijas Ģenerālsekretariātu reģistrēt sūdzības iesniedzēja vēstuli kā sūdzību. 2001. gada 3. decembrī D.2 nodaļa informēja sūdzības iesniedzēju, ka Komisijas dienesti veiks atbilstošus pasākumus attiecībā uz viņa vēstuli. 2001. gada 14. decembrī Ģenerālsekretariāts informēja sūdzības iesniedzēju, ka viņa vēstule ir reģistrēta kā sūdzība (atsauce 2001/5235).

Komisija 2002. gada 21. janvārī lūdza Grieķijas iestādēm divu mēnešu laikā iesniegt savus apsvērumus par sūdzības iesniedzēja apgalvotajiem faktiem.

Savos apsvērumos sūdzības iesniedzējs atsaucās uz 2001. gada 6. augusta vēstules formulējumu. Viņš uzskatīja, ka iekšējā mobilitāte, uz kuru bija atsaukusies Komisija, ne viņam, ne atbildīgajam dienestam nekalpoja. Sūdzības iesniedzējs uzsvēra, ka kavēšanās problēmas risināšanā ir padarījusi risinājumu gandrīz nevērtīgu un tāpēc nav pieņemama. Viņš arī vaicāja, kāpēc viņš netika informēts, kad kļuva skaidrs, ka uz viņa vēstuli nevar atbildēt sešu nedēļu laikā, kāpēc viņa atgādinājumi tik ilgi tika ignorēti un kāpēc viņš tika aicināts 2001. gada 1. decembrī.

Lēmums

1.1 Sūdzības iesniedzējs 2001. gada 25. jūlijā iesniedza sūdzību Komisijai. Ar 2001. gada 6. augusta vēstuli Komisija informēja viņu, ka tā darīs visu iespējamo, lai šo jautājumu atrisinātu sešu nedēļu laikā. Neraugoties uz trim 2001. gada 18. oktobrī, 15. novembrī un 29. novembrī nosūtītajiem atgādinājumiem, Komisija ne agrāk kā 2001. gada 3. decembrī nosūtīja sūdzības iesniedzējam jaunu vēstuli, lai informētu viņu, ka tā nodarbojas ar šo jautājumu. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisija nepamatoti aizkavēja viņa sūdzības izskatīšanu.

1.2 Savā atzinumā Komisija paskaidro, ka sūdzības iesniedzēja vēstule vispirms tika attiecināta uz Vides ģenerāldirektorāta B.2. nodaļu un pēc tam uz D.2. nodaļu. Komisija uzskata, ka šīs vēstules izskatīšana aizkavējās dažādu iemeslu dēļ. Ierēdnis, kas D.2 nodaļā atbild par Grieķijas jautājumiem, atstāja savu amatu 2001. gada 1. jūlijā saskaņā ar Komisijas iekšējās mobilitātes politiku. Tomēr savlaicīgi tika veikti pasākumi situācijas labošanai. Paziņojums par vakanci tika publicēts 2001. gada 16. maijā. Ņemot vērā saņemto kandidatūru skaitu un amata specifiku, 2001. gada 16. septembrī amatā stājās jauns ierēdnis. Komisijas Ģenerālsekretariāts 2001. gada 14. decembrī informēja sūdzības iesniedzēju, ka viņa vēstule ir reģistrēta kā sūdzība. Komisija 2002. gada 21. janvārī lūdza Grieķijas iestādēm divu mēnešu laikā iesniegt savus apsvērumus par sūdzības iesniedzēja apgalvotajiem faktiem.

1.3 Laba administratīvā prakse ir saprātīgā termiņā atbildēt uz iedzīvotāju vēstulēm. Šajā gadījumā Komisija neilgi pēc sūdzības iesniedzēja 2001. gada 25. jūlija vēstules saņemšanas nosūtīja līdzdalības vēstuli. Minētajā vēstulē Komisija norādīja, ka darīs visu iespējamo, lai nodrošinātu, ka sūdzības iesniedzējs saņem atbildi sešu nedēļu laikā pēc šīs vēstules saņemšanas. Ombuds norāda, ka tikai pēc tam, kad tas bija saņēmis trīs atgādinājumus no sūdzības iesniedzēja, Komisija ar 2001. gada 14. decembra vēstuli informēja sūdzības iesniedzēju, ka tā ir reģistrējusi viņa vēstuli kā sūdzību, proti, vairāk nekā četrus mēnešus pēc šīs vēstules saņemšanas.

1.4 Ir skaidrs, ka "saprātīgs" termiņš atbildes sniegšanai ir atkarīgs no lietas apstākļiem. Šķiet, ka Komisija it īpaši balstās uz faktu, ka D.2 nodaļas ierēdnis, kurš izskata Grieķijas lietas, bija atstājis nodaļu no 2001. gada 1. jūlija un ka viņa tiesību pārņēmējs stājās amatā tikai 2001. gada 16. septembrī. Ombuds piekrīt, ka darbinieku maiņa var izraisīt kavēšanos pilsoņu nosūtīto vēstuļu apstrādē un ka var būt apstākļi, kuros administrācija varētu paļauties uz šo faktu, lai attaisnotu šādu kavēšanos. Tomēr šķiet, ka šajā gadījumā tas tā nav. Pirmkārt, pati Komisija 2001. gada augustā nolēma pārdalīt sūdzības iesniedzēja vēstuli D.2 nodaļai, lai gan tai bija jāzina, ka lietas izskatītāja amats bija brīvs kopš 2001. gada 1. jūlija. Otrkārt, ņemot vērā to, ka jaunais lietas izskatītājs stājās amatā tikai 2001. gada 16. septembrī, bija skaidrs, ka bija maz ticams, ka atbildi uz sūdzības iesniedzēja 2001. gada 25. jūlija vēstuli varētu nosūtīt 2001. gada 6. augusta vēstulē minētajā sešu nedēļu termiņā. Tādējādi būtu bijis vismaz pieklājīgi par to informēt sūdzības iesniedzēju pirms minētā termiņa beigām. Treškārt, gan sūdzības iesniedzēja 2001. gada 25. jūlija vēstule, gan trīs turpmākie atgādinājumi bija sagatavoti vācu valodā, nevis grieķu valodā. Komisija nav pierādījusi, ka D.2. nodaļā vai citur ģenerāldirektorātā nebija neviena, kas būtu varējis rakstīt sūdzības iesniedzējam vācu valodā, lai izskaidrotu situāciju. Atbilde bija jānosūta vismaz tad, kad ieradās sūdzības iesniedzēja atgādinājumi. Ombuds vēlas norādīt, ka arī Komisijas atzinumā nav piedāvāta atvainošanās.

1.5 Tādēļ ombuds secina, ka, ņemot vērā apstākļus, Komisija nav atbildējusi uz sūdzības iesniedzēja vēstulēm saprātīgā termiņā. Tas ir administratīvas kļūmes gadījums. Tādēļ šajā sakarā tiks izteikta kritiska piezīme.

2.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisija viņa vēstules ir izskatījusi neapdomīgi, haotiski un bezatbildīgi. Lai pamatotu šo viedokli, viņš norāda, ka 2001. gada 1. decembrī viņu uzaicināja Komisijas juridiskā dienesta loceklis, kurš jautāja par viņa 2001. gada 25. jūlija vēstules saturu. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju zvanītājs norādīja, ka sūdzības iesniedzēja vēstuli nevar izsekot un ka tāpēc Komisija nezināja, vai tā būtu jāizskata juridiskajam vai zinātniskajam departamentam.

2.2 Ombuds atzīmē, ka Komisija ir atturējusies komentēt šo jautājumu. Pieņemot, ka attiecīgais telefona zvans tika veikts, šķiet, ka Komisija ir pieļāvusi zināmu neskaidrību. Tomēr šķiet, ka šādas neskaidrības ir ierobežotas. Jau 2001. gada 14. decembrī Komisija informēja sūdzības iesniedzēju, ka viņa vēstule ir reģistrēta kā sūdzība, un šķiet, ka kopš tā laika Komisija ir pienācīgi izskatījusi šo lietu.

2.3 Šajos apstākļos ombuds uzskata, ka viņam nav jāturpina izmeklēšana attiecībā uz otro sūdzības iesniedzēja apgalvojumu.

Pamatojoties uz Eiropas Ombuda izmeklēšanu par šo sūdzību, šķiet, ir nepieciešams izteikt šādu aizrādījumu:

Ņemot vērā to, ka šie lietas aspekti attiecas uz konkrētiem notikumiem pagātnē, nav lietderīgi panākt mierizlīgumu šajā lietā. Tāpēc ombuds lietu slēdz.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Eiropas Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu

Jacob SÖDERMAN

(1) Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā norāda, ka viņš saņēma šo uzaicinājumu 2001. gada 6. decembrī. Tomēr savos apsvērumos par Komisijas viedokli sūdzības iesniedzējs atsaucas uz aicinājumu, kas izteikts 2001. gada 1. decembrī. Ņemot vērā šo vēstuli un kontekstu, šķiet, ka sūdzībā minētais datums ir radies kļūdas dēļ.