Godātais R. kungs!

2000. gada 3. augustā Jūs kopā ar profesoriem Comella Carnicé un Costa Leja no Centre de Transferència de Tecnologia (CTT) of the University of Lérida (Spānija) iesniedzat Eiropas ombudam sūdzību pret Eiropas Komisiju. Sūdzība attiecās uz finansiāliem zaudējumiem, kas jums radās tādēļ, ka Komisija, iespējams, nebija pietiekami rūpīgi veikusi maksājumus par projektu, ko īstenoja CTT (projekts LIFE97/ENV/E/260) un finansēja no EK LIFE programmas.

2000. gada 30. augustā es pārsūtīju sūdzību Eiropas Komisijas priekšsēdētājam. 2000. gada 11. decembrī es saņēmu Komisijas atzinumu, kuru es jums nosūtīju ar aicinājumu izteikt apsvērumus. Jūs man nosūtījāt papildu informāciju 2000. gada 4. oktobrī. 2001. gada 25. janvārī un 12. februārī Jūs man nosūtījāt savus apsvērumus. 2001. gada 14. martā es rakstīju Eiropas Komisijas priekšsēdētājam, lai saņemtu papildu informāciju. Komisija 2001. gada 27. aprīlī nosūtīja otro atzinumu, ko es jums nosūtīju. Jūsu apsvērumus par Komisijas otro atzinumu es saņēmu 2001. gada 3. septembrī.

Es rakstu tagad, lai informētu jūs par veikto izmeklēšanu rezultātiem.

Sūdzību

Sūdzības iesniedzēji CTT vārdā bija lūguši finansiālu atbalstu no EK LIFE programmas, lai izstrādātu projektu, kas saistīts ar ārstniecības augu audzēšanu lauku apvidos Pireneju tuvumā. Komisija piekrita finansēt ne vairāk kā 132 479 € no projekta kopējām izmaksām [Komisijas 1997. gada 17. jūlija lēmums (projekts LIFE 97-ENV/E/000260)].

Pirmais maksājums 40 % apmērā no EK ieguldījuma tika veikts 1997. gada novembrī. Saskaņā ar Komisijas lēmuma 2. pielikuma (Administratīvie, tehniskie un finansiālie nosacījumi) noteikumiem sūdzības iesniedzēji 1998. gada 25. septembrī iesniedza starpposma ziņojumu ar starpposma maksājuma pieprasījumu, kas atbilst 40 % no Kopienas ieguldījuma (52 991 €).

Lai gan par LIFE atbildīgais tehniskās palīdzības birojs Spānijā (Proymasa) bija informējis sūdzības iesniedzējus, ka otrais maksājums tiks veikts 1999. gada marta beigās, šajā datumā pārskaitījums netika veikts. Sūdzības iesniedzēji 1999. gada maijā sazinājās ar atbildīgajiem Komisijas dienestiem un tika neoficiāli informēti, ka maksājums jau ir veikts. 1999. gada 17. maija faksā tie paši dienesti informēja sūdzības iesniedzējus, ka maksājums vēl nav veikts sakarā ar "1999. gada Life projektu novērtējumu, kas sākās janvārī", lai gan tas būtu jāveic dažu nedēļu laikā.

Laikā, kad projekts tika pabeigts 1999. gada jūlijā, starpposma maksājums netika saņemts. 1999. gada 1. jūlijā sūdzības iesniedzēji nosūtīja vēstuli Vides ģenerāldirektorāta ģenerāldirektoram Currie kungam, kā arī par LIFE programmu atbildīgajai direktorei Adinolfi kundzei. Atbildes uz šīm vēstulēm netika saņemtas.

1999. gada 9. jūlijā atbildīgie Komisijas dienesti veica projekta tehnisko pārbaudi, kas, kā apgalvoja sūdzības iesniedzēji, noslēdzās apmierinoši, kā ziņoja vietējā prese.

Tā kā sūdzības iesniedzēji nesaņēma atbildi uz saviem pieprasījumiem, viņi ar 1999. gada 19. oktobra vēstuli vērsās pie vides komisāres Margot Wallström. Viņi viņai paskaidroja, ka, iesniedzot starpposma maksājuma pieprasījumu vairāk nekā pirms gada, vienīgā saņemtā atbilde bija vienaldzība, verbāla vardarbība un draudi no Komisijas. Viņas biroja locekļa 2000. gada 25. janvāra atbildē sūdzības iesniedzējiem tika apliecināts, ka ENV ĢD drīzumā veiks nepieciešamos pasākumus.

CTT iesniedza galīgo projektu 1999. gada 28. oktobrī. Komisija atbildēja ar 1999. gada 2. decembra vēstuli, kurā tā pieprasīja plašu informāciju un dokumentus par projekta īstenošanu, lai varētu pārbaudīt līguma finanšu un administratīvo noteikumu ievērošanu. Sūdzības iesniedzēji 2000. gada 22. martā nosūtīja pieprasīto informāciju.

Tā kā Komisija nesniedza papildu paziņojumu, sūdzības iesniedzēji 2000. gada 3. augustā iesniedza sūdzību Eiropas ombudam. Sūdzībā tās apgalvoja, ka Komisija

1) ievērojis līguma noteikumus;

2) savlaicīgi samaksāja starpmaksājumiem un galīgajiem maksājumiem atbilstošās summas;

projektam;

3) atbildēja uz sūdzības iesniedzēja informācijas pieprasījumiem;

4) nodrošināja savu dienestu atbilstošu rīcību pret sūdzības iesniedzējiem.

Pieprasījums

Komisijas atzinums

Komisija savā atzinumā paskaidroja, ka saņēmējs 1998. gada septembra beigās bija nosūtījis starpposma ziņojumu un maksājuma pieprasījumu. Komisijas dienesti analizēja ziņojumu un apliecinošos dokumentus un secināja, ka informācija ir nepilnīga. Pēc tam saņēmējam tika lūgts iesniegt trūkstošu apliecinājumu kā nosacījumu otrajam maksājumam. Šo sertifikātu Komisijas dienesti saņēma piecus mēnešus vēlāk. Tikmēr par programmas pārvaldību atbildīgie cilvēkresursi tika iesaistīti 1999. gadā iesniegto LIFE projektu novērtēšanā. Komisija norādīja, ka atbalsta saņēmējs bija pilnībā informēts par šo darba situāciju gan ar Komisijas dienestu, gan tehniskās palīdzības LIFE Spānijā (PROYMASA) starpniecību.

1999. gada 14. jūlijā atbildīgie Komisijas dienesti kopā ar tehniskās palīdzības grupu pārbaudīja projektu. Uzraudzības apmeklējuma rezultātā Komisijas dienesti konstatēja iespējamu dubultas finansēšanas risku, un attiecīgi lēmums par starpposma ziņojumu tika apturēts.

Saņēmējs iesniedza nobeiguma ziņojumu 1999. gada novembrī, kā arī pieprasījumu par galīgajiem un starpposma maksājumiem. Komisija 1999. gada 2. decembrī pieprasīja papildu informāciju, lai pārbaudītu dažus projekta aspektus. Pieprasītie dokumenti tika nosūtīti Komisijai 2000. gada 22. martā, proti, četrus mēnešus pēc pieprasījuma datuma.

Komisija atzina, ka šajā gadījumā kavēšanās bija saistīta ar 1999. gada LIFE novērtēšanas procedūru, kā arī ilgo reakcijas laiku, kas saņēmējam bija vajadzīgs, lai atbildētu uz Komisijas pieprasījumiem. Iestāde norādīja, ka tās dienesti strādā pie savu procedūru racionalizācijas, lai uzlabotu lietu apstrādi, un ka būtu sagaidāmi uzlabojumi pēc ierosinātajām finanšu reformām ("Pamatnostādnes par Komisijas maksājumu termiņiem").

Noslēgumā Komisija norādīja, ka:

1) Atbildību par starpposma un galīgo maksājumu kavējumiem kopīgi uzņēmās gan Komisija, gan saņēmējs.

2) Komisija ir pienācīgi atbildējusi uz visiem sūdzības iesniedzēju nosūtītajiem pieprasījumiem vai nu ar oficiālām vēstulēm, vai telefoniskiem zvaniem vai personisku saziņu.

3) Projekta galīgais maksājums tika veikts 2000.gada 19.septembrī.

Papildu informācija no sūdzības iesniedzēja

Sūdzības iesniedzēji 2000. gada 4. oktobrī rakstīja ombudam, paskaidrojot, ka 2000. gada 21. septembrī viņi no Komisijas saņēma 79 487 €, kas atbilst starpposma un galīgajiem maksājumiem (60 % EK ieguldījums projektā). Tā kā šajā summā nebija iekļauti procenti par starpposma maksājuma kavējumu, sūdzības iesniedzēji bija oficiāli pieprasījuši šo procentu maksājumu 2000. gada 3. oktobrī.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Sūdzības iesniedzēji 2001. gada 25. janvārī un 12. februārī nosūtīja savus apsvērumus par Komisijas atzinumu. Pirmajā vēstulē sūdzības iesniedzēji pauda neapmierinātību ar iestādes sniegto pamatojumu. Tās lūdza Komisiju i) maksāt procentus par starpmaksājumu un pēdējo maksājumu kavējumiem, jo tikai to dienesti ir uzskatāmi par atbildīgiem par kavējumiem; un ii) oficiāli atvainojos par tās dienestu nepareizu rīcību, jo iestāde nespēja sniegt nekādus pierādījumus, kas varētu likt apšaubīt sūdzības iesniedzēju rūpību.

Sūdzības iesniedzēji otrajā vēstulē rūpīgi izskaidroja savus iepriekšējos apgalvojumus, kas ietver vairākus pamatojošus materiālus. Tās norādīja, ka Komisija nekad nav izteikusi nekādus formālus iebildumus pret to 1998. gada 25. septembra lūgumu veikt starpposma maksājumu. Par papildu dokumentu nepieciešamību viņi uzzināja tikai pēc telefonsarunas ar atbildīgajiem Komisijas dienestiem 1999. gada sākumā. Sūdzības iesniedzēji 1999. gada 3. februārī nosūtīja pieprasīto sertifikātu, kas, kā viņi uzsvēra, jau bija iekļauts viņu sākotnējā iesniegumā.

Attiecībā uz Komisijas bažām par iespējamu dubultu finansējuma avotu pēc projekta pārbaudes sūdzības iesniedzēji pauda pārsteigumu par to, ka atbildīgie dienesti nesniedza nekādus pierādījumus, kas pamatotu šos konstatējumus, par kuriem tie nebija informēti. Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, tās uzskatīja, ka tikai Komisija ir atbildīga par maksājumu kavējumiem.

Sūdzības iesniedzēji savos apsvērumos iekļāva Komisijas dienestu 2001. gada 31. janvāra vēstuli, kurā iestāde piekrita maksāt procentus, bet tikai tos, kas attiecas uz galīgo maksājumu. Tā kā šis pēdējais maksājums tika apstiprināts 2000. gada 19. jūnijā, bet tika veikts tikai 2000. gada 19. septembrī, Komisija uzskatīja, ka procenti ir jāmaksā, pamatojoties tikai uz 47 dienu kavēšanos (623 €). Sūdzības iesniedzēji 2001. gada 12. februāra vēstulē apstrīdēja Komisijas argumentāciju un apgalvoja, ka iestādei būtu jāmaksā arī procenti, kas atbilst 371 dienas kavējumam, kurš atbilst starpposma maksājumam (3.280 €).

Papildu prasības

Ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzēji savos apsvērumos ir izvirzījuši divus papildu pieprasījumus: i) visu procentu atmaksa par starpposma un galīgo maksājumu kavējumu; ii) Komisijas atvainošanos par tās dienestu nepareizu rīcību. Tā kā šie jautājumi bija cieši saistīti ar apgalvojumiem sākotnējā sūdzībā, ombuds 2001. gada 14. martā nosūtīja Komisijai vēstuli, lūdzot sniegt papildu informāciju par sūdzības iesniedzēju pieprasījumiem.

Komisijas otrais atzinums

Savā otrajā atzinumā Komisija vispirms pamatoja starpposma maksājuma kavējumus, ko izraisīja tas, ka sūdzības iesniedzējs pievienotajos dokumentos nebija iekļāvis apliecinājumu, lielā darba slodze, kas saistīta ar 1999. gada Life projektu novērtēšanu, un nepieciešamība pārbaudīt projekta iespējamo dubulto finansēšanu.

Komisija uzstāja, ka sūdzības iesniedzēju nosūtītajā starpposma maksājuma pieprasījumā nebija iekļauts apliecinājums. Šo dokumentu nosūtīja tikai dažus mēnešus vēlāk, 1999. gada 4. martā. Tā uzsvēra, ka Komisijas dienesti gan pa tālruni, gan pa e-pastu ir lūguši atbalsta saņēmēju iesniegt trūkstošo apliecinājumu. LIFE tehniskās palīdzības birojs Spānijā arī vairākas reizes bija pieprasījis sertifikātu pa tālruni.

Komisija arī norādīja, ka pēc pārbaudes, ko tās dienesti veica 1999. gada jūlijā, tika konstatēts iespējamais saņēmēja dubultas finansēšanas risks. Šis risks izrietēja no tā, ka projekts tika izstrādāts kopīgi ar publisku organizāciju “Centro Tecnológico Forestal de Catalunya”, kas arī tika finansēta no EK līdzekļiem (FEOGA). Attiecīgi Komisijas dienesti sāka iekšēju pārbaudi. Saskaņā ar Dzīvības aizsardzības regulas 10. panta 2. punktu saņēmējam netika nosūtīta nekāda informācija, jo procesam bija nepieciešama zināma rīcības brīvība.

Galīgie secinājumi vēl nav izdarīti, jo šī pārbaude aizņem daudz laika. Komisijas dienesti arī norādīja, ka, apzinoties šīs procedūras veikšanai nepieciešamo laiku, tie nolēma veikt starpposma un galīgos maksājumus, lai izvairītos no grūtību radīšanas atbalsta saņēmējam. Tiklīdz pārbaudes rezultāti būs gatavi, Komisijai vajadzētu spēt apsvērt, vai piemērot regulas 11. pantā paredzētos noteikumus (finansiālās palīdzības samazināšana, atgūšana vai apturēšana, ko veic Komisija).

Komisija paskaidroja, ka tā jau ir samaksājusi nokavējuma procentus 623,33 € apmērā, pamatojoties uz kopējiem projekta izdevumiem (ieskaitot starpposma prasību). Atbildot uz sūdzības iesniedzēju procentu pieprasījumu par starpposma maksājuma kavējumiem, Komisija iesniedza priekšlikumu par papildu maksājumu 1144 EUR apmērā. Pēc jau samaksāto procentu atskaitīšanas šī summa atbilstu 197 dienu kavējumam no dienas, kad Komisija saņēma visus dokumentus par starpposma ziņojumu (1999. gada 4. marts), līdz dienai, kad tika veikti maksājumi (2000. gada 19. septembris).

Attiecībā uz sūdzības iesniedzēju lūgumu atvainoties Komisija uzstāja, ka tās rīcība ir pareiza. Tā uzsvēra, ka tās dienestu attieksme pret sūdzības iesniedzējiem ir bijusi adekvāta, izskaidrojot savu rīcību. Tā kā iestāde uzskatīja, ka tās dienesti ir snieguši pilnīgus pierādījumus par situāciju, tā secināja, ka sūdzības iesniedzēju apgalvojumi nav pamatoti. Šajā kontekstā Komisija tomēr piebilda, ka sūdzības iesniedzēji, iespējams, nav ievērojuši dažus Life regulas noteikumus un ka tādēļ iestādei varētu nākties piemērot regulas 11. pantu (Komisijas veikta finansiālās palīdzības samazināšana, atgūšana vai apturēšana).

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi par Komisijas otro atzinumu

Sūdzības iesniedzēji apstrīdēja Komisijas izvirzītos argumentus un atkārtoja dažus sūdzībā izteiktos apgalvojumus.

Tās uzstāja, ka sertifikāts, uz kuru Komisija atsaucas, lai daļēji attaisnotu tā kavēšanos, faktiski bija iekļauts to sākotnējā pieprasījumā. Tās pievienoja LISU ("Logística Serveis Universitaries") – neatkarīga uzņēmuma, ko nolīgusi Ļeidas Universitāte, – vēstules kopiju, kas apstiprināja šo apgalvojumu. Turklāt tās paskaidroja, ka Komisija tām nekad nav oficiāli paziņojusi par jebkāda trūkstoša sertifikāta nepieciešamību. 1999. gada janvārī iestāde tikai telefoniski informēja LISU par šo situāciju. Sūdzības iesniedzēji sertifikātu pa faksu nosūtīja 1999. gada 3. februārī, un tajā pašā dienā tie to nosūtīja ar kurjerpastu.

Attiecībā uz dubultas finansēšanas risku sūdzības iesniedzēji norādīja, ka šo jautājumu jau ir izvirzījuši Komisijas dienesti (ģenerāldirektorāta ENV.B.4 nodaļas vadītāja Rouam kunga 1999. gada 2. decembra vēstule). Tās paskaidroja, ka visi nepieciešamie paskaidrojumi, kā arī nepieciešamie dokumenti jau tika nosūtīti 2000. gada 22. marta atbildē.

Sūdzības iesniedzēji secināja, uzsverot, ka Komisijas ierosinātās intereses nav aprēķinātas, pamatojoties uz pareizajiem datumiem. Tomēr tās norādīja, ka tām ir jāpieņem Komisijas piedāvājums šīs procedūras pārmērīgā ilguma dēļ.

Lēmums

1. Līguma izpilde: kavējumi un procenti, kas atbilst starpposma maksājumam

1.1 Sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Komisija nav ievērojusi līguma noteikumus, jo starpposma un galīgie maksājumi par projektu netika veikti savlaicīgi. Tāpēc tās pieprasa samaksāt procentus par šo kavējumu.

1.2 Komisija paskaidroja, ka tā jau ir samaksājusi nokavējuma procentus 623,33 EUR apmērā, pamatojoties uz kopējiem projekta izdevumiem. Atbildot uz sūdzības iesniedzēju lūgumu maksāt procentus par starpposma maksājumu, Komisija piekrita veikt papildu maksājumu 1,144 EUR apmērā. Pēc jau samaksāto procentu diskontēšanas šī summa atbilstu 197 dienu kavējumam.

1.3 Ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzēji ir pieņēmuši Komisijas priekšlikumu par papildu procentu maksājumiem. Tādēļ ombuds secina, ka Komisija ir veikusi pasākumus, lai apmierinātu sūdzības iesniedzējus attiecībā uz šo lietas aspektu.

2. Komisijas lūgums sniegt oficiālu atvainošanos

2.1 Sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Komisija nav atbildējusi uz visiem viņu informācijas pieprasījumiem (1999. gada 1. jūlija vēstules Komisijas dienestiem) un ir sūdzējusies par tās dienestu rīcību. Tās norādīja, ka Komisijas dienesti ir apšaubījuši to rūpību, nesniedzot nekādus pierādījumus šo apgalvojumu pamatošanai. Tāpēc sūdzības iesniedzēji lūdza Komisiju sniegt oficiālu atvainošanos.

2.2 Komisija nav oficiāli atvainojusies sūdzības iesniedzējiem un ir uzstājusi uz savas rīcības pareizību. Tā uzsvēra, ka tās dienestu attieksme pret sūdzības iesniedzējiem vienmēr ir bijusi atbilstoša, izskaidrojot savas darbības un sniedzot pilnīgus pierādījumus par situāciju.

Iestāde atzina, ka šā projekta īstenošana kavējās, taču ierosināja, ka zināma atbildība jāuzņemas arī sūdzības iesniedzējiem. Tas arī norādīja uz iespēju, ka sūdzības iesniedzēji var nelikumīgi veikt dubultu finansēšanu, kā rezultātā projektam varētu tikt piemērots Dzīvības regulas 11. pants (Komisijas veikta finansiālās palīdzības samazināšana, atgūšana vai apturēšana).

2.3 Ombuds norāda, ka uz dažām vēstulēm, ko sūdzības iesniedzēji adresēja Komisijai, lai pārbaudītu starpposma maksājuma pieprasījuma stadiju, proti, 1999. gada 1. jūlija vēstulēm, kas adresētas gan Vides ģenerāldirektorāta ģenerāldirektoram Currie kungam, gan par LIFE programmu atbildīgajai direktorei Adinolfi kundzei, netika sniegta atbilde. Komisija nevienā no savām atbildēm vispār nav minējusi šo jautājumu, kā arī nav atvainojusies par to.

Laba administratīvā prakse ir savlaicīgi atbildēt uz pilsoņu vēstulēm, kā noteikts Komisijas Labas administratīvās prakses kodeksa 4. punktā. Šajā gadījumā Komisija nav rakstiski atbildējusi uz sūdzībām, kas 1999. gada 1. jūlijā nosūtītas gan ENV ĢD ģenerāldirektoram Currie kungam, gan par LIFE programmu atbildīgajai direktorei Adinolfi kundzei. Tādēļ ombuds izteiks Komisijai kritisku piezīmi par šo lietas aspektu.

2.4 Attiecībā uz projekta īstenošanu un sūdzības iesniedzējiem sniegto informāciju ir svarīgi vispirms atgādināt attiecīgās tiesību normas.

Tās juridiskais pamats ir arī Komisijas 1997. gada 17. jūlija lēmums, ar kuru piešķīra LIFE līdzekļus CTT projektam. Lēmuma II pielikumā ir izklāstīti piemērojamie administratīvie, tehniskie un finansiālie nosacījumi. II pielikuma 3.4. punktā ir aprakstīta procedūra, kas jāievēro attiecībā uz maksājumiem:

"Maksājumi tiks veikti 60 dienu laikā no pieprasījuma saņemšanas dienas [ ]. Tomēr Komisija, iepriekš informējot saņēmēju, var atlikt maksājumu, ja tai ir iebildumi pret darbībām, kas saistītas ar šo maksājuma pieprasījumu [] Šajos gadījumos saņēmējam nebūs tiesību uz procentiem vai kompensāciju no Komisijas].

2.5 Pamatojoties uz izmeklēšanas laikā iesniegtajiem pierādījumiem, ombuds norāda, ka Komisija, šķiet, nav ievērojusi iepriekš minētajos noteikumos izklāstītās prasības:

i) attiecībā uz sertifikāta neiekļaušanu sūdzības iesniedzēju 1998. gada 15. septembra pieprasījumā par starpposma maksājumu Komisija nav spējusi sniegt nekādus pierādījumus, kas varētu liecināt, ka tā sūdzības iesniedzējiem ir sniegusi oficiālu paziņojumu par saviem iebildumiem;

ii) attiecībā uz nepieciešamību pārbaudīt iespējamu projekta dubultu finansēšanu Komisija atzina, ka sūdzības iesniedzējiem nekad nav sniegta nekāda informācija, tādējādi pārkāpjot Lēmuma II pielikuma 3.4. punktā noteiktos pienākumus. Tā pamatoja savu rīcību ar to, ka procesam bija nepieciešama zināma rīcības brīvība, kā noteikts Dzīvības regulas 10. panta 2. punktā (1). Tomēr šis noteikums attiecas tikai uz pārbaudēm uz vietas, nevis uz vispārīgām izmeklēšanām, piemēram, nepieciešamību pārbaudīt iespējamu dubultu finansēšanu.

2.6 Neievērojot attiecīgos noteikumus, Komisija nav rīkojusies ar pienācīgu rūpību. Līdz ar to laba administratīvā rīcība būtu atvainoties. Tādēļ ombuds izteiks Komisijai kritisku piezīmi par šo lietas aspektu.

3. Secinājums

Pamatojoties uz Eiropas Ombuda izmeklēšanām par šo sūdzību, šķiet, ir nepieciešams izteikt šādas kritiskas piezīmes:

Laba administratīvā prakse ir savlaicīgi atbildēt uz pilsoņu vēstulēm, kā noteikts Komisijas Labas administratīvās prakses kodeksa 4. punktā. Šajā gadījumā Komisija nav rakstiski atbildējusi uz sūdzībām, kas 1999. gada 1. jūlijā nosūtītas gan ENV ĢD ģenerāldirektoram Currie kungam, gan par LIFE programmu atbildīgajai direktorei Adinolfi kundzei.

Pamatojoties uz izmeklēšanas laikā iesniegtajiem pierādījumiem, ombuds norāda, ka Komisija, šķiet, nav ievērojusi Komisijas 1997. gada 17. jūlija lēmumā noteiktās prasības (tā II pielikuma 3.4. punkts). Neievērojot šos noteikumus, Komisija neizskatīja lietu ar pienācīgu rūpību. Līdz ar to laba administratīvā rīcība būtu atvainoties.

Ņemot vērā to, ka šie lietas aspekti attiecas uz procedūrām, kas saistītas ar konkrētiem notikumiem pagātnē, nav lietderīgi panākt mierizlīgumu šajā lietā. Tāpēc ombuds lietu slēdz.

Par šo lēmumu tiks informēts arī Eiropas Komisijas priekšsēdētājs.

Ar cieņu

 

Jacob SÖDERMAN

---

(1) 10. panta 2. punkts Padomes Regulā (EK) Nr. 1404/96 (1996. gada 15. jūlijs), ar kuru groza Regulu (EEK) Nr. 1973/92, ar ko izveido finanšu instrumentu videi (dzīvība) [OV L 181, 20.7.1996., 1. lpp.]: "Komisija informē saņēmēju par pārbaudi uz vietas, ja vien nav pamatotu iemeslu aizdomām par krāpšanu un/vai nepareizu izmantošanu."