Cienījamā B. kundze!

2000. gada 12. aprīlī Jūs Eiropas ombudam iesniedzāt sūdzību pret Eiropas Parlamentu par to, ka Parlaments Jūs ir iecēlis, ņemot vērā Jūsu panākumus konkursā EUR/C/23.

2000. gada 25. maijā es pārsūtīju sūdzību Parlamentam, lūdzot sniegt komentārus līdz 2000. gada septembra beigām. 2000. gada 29. septembrī Parlaments lūdza termiņa pagarinājumu. Eiropas ombuds pieņēma Parlamenta lūgumu un noteica jaunu termiņu – 2001. gada 31. oktobri. Parlaments nosūtīja savu atzinumu 2000. gada 16. novembrī, un es to pārsūtīju jums 2000. gada 27. novembrī. 2000. gada 20. decembrī jūs man nosūtījāt savus apsvērumus par Parlamenta atzinumu.

2001. gada 18. maijā es adresēju Parlamentam ieteikuma projektu.

2002. gada 10. oktobrī es nosūtīju iestādei vēstuli, kurā norādīju, ka Parlaments joprojām nav sniedzis sīki izstrādātu atzinumu par ieteikuma projektu, neraugoties uz to, ka termiņš bija beidzies 2001. gada septembra beigās. Tāpēc es lūdzu Parlamentu atbildēt pēc iespējas ātrāk.

2001. gada 5. novembrī Parlaments nosūtīja savu sīki izstrādāto atzinumu.

2002. gada 23. janvārī es pārsūtīju jaunu vēstuli Parlamenta priekšsēdētājam Pat COX kungam. Šīs vēstules kopija tika nosūtīta arī Raquel de VICENTE kundzei, politiskajai padomniecei.

Es saņēmu priekšsēdētāja atbildi 2002. gada 5. aprīlī. Vēstules kopija Jums tika nosūtīta 2002. gada 9. aprīlī.

Tagad es jums rakstu, lai darītu jums zināmus veikto izmeklēšanu rezultātus.

Sūdzību

Sūdzības iesniedzēji piedalījās konkursā EUR/C/23, ko kopīgi organizēja Eiropas Parlaments un Eiropas Kopienu Tiesa. Pēc sekmīgas konkursa nokārtošanas viņas vārds tika iekļauts veiksmīgo kandidātu rezerves sarakstā.

1998. gada 1. februārī Parlaments pieņēma darbā sūdzības iesniedzēju karjeras C5 pakāpes 3. līmenī.

Sūdzības iesniedzēja savā sūdzībā ombudam apgalvoja, ka ir tikusi diskriminēta salīdzinājumā ar citiem kandidātiem, kuri bija piedalījušies tajā pašā konkursā un kuri tika pieņemti darbā C4 pakāpes 3. līmenī.

Pieprasījums

Sūdzība tika nosūtīta Parlamentam piezīmju sniegšanai.

Parlamenta atzinums

Atzinumā par sūdzību Parlaments norādīja, ka sūdzības iesniedzējs 1998. gada 15. oktobrī pārsūdzēja iestādes lēmumu, iesniedzot sūdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. pantu. Sūdzība tika noraidīta, jo tā netika iesniegta noteiktajā termiņā.

Iestāde uzsvēra, ka saskaņā ar Kopienu tiesu pastāvīgo judikatūru tikai jaunu būtisku elementu esamība var pamatot sūdzības iesniegšanu saskaņā ar 90. panta 2. punktu, lai pārskatītu iepriekšēju lēmumu par pieņemšanu darbā, kas nav pārsūdzēts noteiktajā termiņā. Tomēr, ja Tiesas spriedums, ar ko atceļ administratīvu aktu, varētu būt jauns elements, tas attiecas tikai uz à personām, kuras atceltais akts skar tieši. Tāpēc Monako (2) judikatūru, uz kuru atsaucas sūdzības iesniedzēja, nevar piemērot, jo viņa nav piedalījusies tajā pašā atklātajā konkursā, kurā piedalījās Monako kungs.

Turklāt iestāde norādīja, ka saskaņā ar Parlamenta politiku darbā pieņemšanas jomā pēc jauno iekšējo direktīvu stāšanās spēkā 1995. gada maijā iecēlējinstitūcija var iecelt ierēdni augstākā pakāpē nekā viņa kategorijas sākuma pakāpe tikai izņēmuma gadījumos un piesaistīt kvalificētus kandidātus, ja ir jāveic ārkārtīgi sarežģīti uzdevumi.

Sūdzības iesniedzēja apsvērumi

Savos apsvērumos par Parlamenta viedokli sūdzības iesniedzēja būtībā uzturēja savu sākotnējo sūdzību.

Ieteikuma projekts

Ar 2001. gada 18. maija lēmumu ombuds nosūtīja Parlamentam ieteikuma projektu saskaņā ar Eiropas ombuda statūtu 3. panta 6. punktu (3). Ieteikuma projekta pamatā bija:

1. Eiropas Parlamenta darbā pieņemšanas procedūra

1.1 Sūdzības iesniedzēja sekmīgi izturēja konkursu EUR/C/23, ko kopīgi organizēja Eiropas Parlaments un Eiropas Kopienu Tiesa, un viņu pieņēma darbā C 5 pakāpes 3. līmenī. Sūdzībā ombudam viņa apgalvoja, ka ir tikusi diskriminēta salīdzinājumā ar citiem kandidātiem, kuri bija piedalījušies tajā pašā konkursā un kuri tika pieņemti darbā C 4 pakāpes 3. līmenī.

1.2 Savā atzinumā Parlaments uzsvēra, ka sūdzības iesniedzējs ir pārsūdzējis iestādes lēmumu, iesniedzot sūdzību saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. pantu. Tomēr Parlaments to noraidīja, jo tas netika iesniegts noteiktajā termiņā.

1.3 Tikai jaunu būtisku elementu esamība varētu pamatot sūdzības iesniegšanu saskaņā ar 90. panta 2. punktu, lai pārskatītu iepriekšējo lēmumu par pieņemšanu darbā, kas nav pārsūdzēts noteiktajā termiņā. Tomēr, ja Tiesas spriedums, ar ko atceļ administratīvu aktu, varētu būt jauns elements, tas attiecas tikai uz à personām, kuras atceltais akts skar tieši. Parlaments norādīja, ka Pirmās instances tiesas spriedums Monako lietā, uz kuru atsaucās sūdzības iesniedzēja, neattiecās uz viņas lietu, jo atceltais akts viņu tieši neietekmēja.

1.4 Ombuds norādīja, ka galvenais jautājums šajā lietā ir noteikt, vai Eiropas Parlaments ir diskriminējis sūdzības iesniedzēju, kad viņu pieņēma darbā, un vai Parlaments ir pieļāvis administratīvas kļūmes.

1.5 Nediskriminācijas un vienlīdzīgas attieksmes princips ir viens no Kopienas tiesību pamatprincipiem. Saskaņā ar Kopienu tiesu pastāvīgo judikatūru tas prasa, lai līdzīgas situācijas netiktu aplūkotas atšķirīgi un atšķirīgas situācijas netiktu aplūkotas vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatota (4).

1.6 Pirmās instances tiesa savā spriedumā lietā T-92/96 (Monako lieta) uzskatīja, ka principā ir jāuzskata, ka viena un tā paša konkursa kandidāti atrodas līdzīgā situācijā. Turklāt Tiesa ir norādījusi, ka iestāde pārkāpj vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principu, ja tā ierēdnim, kurš ir pieņemts darbā konkursa rezultātā, piemēro jauno iekšējo direktīvu noteikumus, kuros ir paredzēta stingrāka Civildienesta noteikumu 31. panta 2. punkta piemērošana, savukārt citi ierēdņi, kurus iestāde šajā pašā konkursā ir pieņēmusi darbā pirms jauno iekšējo direktīvu stāšanās spēkā, ir klasificēti saskaņā ar iepriekšējām iekšējām direktīvām.

Tiesa uzskatīja, ka vienīgā atsauce uz jaunajiem noteikumiem, ko Parlaments pa šo laiku ir pieņēmis, nav pietiekams pamatojums, lai pieņemtu darbā kandidātus no viena un tā paša konkursa ar atšķirīgiem līguma nosacījumiem.

1.7 Ombuds uzskatīja, ka ir svarīgi atgādināt, ka konkursu, kurā piedalījās sūdzības iesniedzējs, kopīgi organizēja Parlaments un Tiesa.

Tomēr pēc Pirmās instances tiesas sprieduma iepriekš minētajā lietā Tiesa pēc savas iniciatīvas pārklasificēja tos ierēdņus, kuri pēc jauno iekšējo direktīvu stāšanās spēkā tika pieņemti darbā ar mazāk labvēlīgiem nosacījumiem nekā tie, ko piemēroja kandidātiem, kuri tika pieņemti darbā, pamatojoties uz iepriekšējām iekšējām direktīvām.

1.8 Ombuds uzskatīja, ka, pat ja Monako spriedums neattiecās uz sūdzības iesniedzēju kā uz jaunu elementu, iecēlējinstitūcijai bija iespēja mainīt sūdzības iesniedzēja darbā pieņemšanas nosacījumus, kā to darīja Tiesa.

1.9 Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, ombuds secināja, ka Parlamenta lēmums pieņemt darbā sūdzības iesniedzēju, piemērojot viņai jaunās iekšējās direktīvas, kad citi kandidāti, kas tika pieņemti darbā no tā paša rezerves saraksta, tika klasificēti saskaņā ar iepriekšējām iekšējām direktīvām, radīja diskriminējošu attieksmi pret sūdzības iesniedzēju. Tāpēc tas, ka iestāde nerīkojās saskaņā ar principu, ko Pirmās instances tiesa noteica lietā T - 92/96, un tās atteikums pārskatīt savu lēmumu bija administratīva kļūme.

Ņemot vērā Parlamenta pieņemto nostāju, šķita, ka nav iespējams panākt mierizlīgumu. Tādēļ ombuds uzskatīja, ka saskaņā ar viņa statūtu 3. panta 6. punktu ir lietderīgi sagatavot šādu ieteikuma projektu.

Ieteikuma projekts ir šāds:

Parlamentam būtu jāseko Tiesas piemēram un jāpārklasificē sūdzības iesniedzēji C 4 pakāpes 3. līmenī, sākot no viņu iecelšanas par ierēdņiem dienas.

Ombuds informēja Eiropas Parlamentu, ka saskaņā ar Statūtu 3. panta 6. punktu tam līdz 2001. gada 30. septembrim būtu jānosūta sīki izstrādāts atzinums un ka sīki izstrādātais atzinums varētu ietvert ombuda ieteikuma pieņemšanu un tā īstenošanas aprakstu.

Parlamenta sīki izstrādātais atzinums

Parlamenta sīki izstrādātais atzinums, ko ombuds saņēma 2001. gada 7. novembrī, ir šāds:

Iestāde nevar pieņemt Jūsu ieteikuma projektu šādu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, šī iestāde joprojām uzskata, ka iebildumi ir jānoraida kā nepieņemami. Sūdzības tika iesniegtas ilgi pēc lēmuma, par kuru tika iesniegta sūdzība. Pat ja tiktu atzīts, ka lēmums Monako lietā ir jauns fakts 8a punkts, ko šī iestāde nav atzinusi attiecībā uz šo lietu, pamatojoties uz to, ka tā to var darīt tikai attiecībā uz personām, kuras tieši skar atceltais akts, paliek spēkā tas, ka sūdzības tika iesniegtas pēc Civildienesta noteikumu 90. pantā noteiktā termiņa. Šis lietas aspekts, proti, sūdzības pieņemamība, jūsu ieteikuma projektā, šķiet, ir pilnībā ignorēts (...).

Otrkārt, ir skaidrs, ka vienas iestādes iecēlējinstitūcijas lēmumi nav saistoši citas iestādes iecēlējinstitūcijai. Tiesa un Parlaments ir divas atšķirīgas Eiropas Savienības iestādes. Tomēr ieteikuma projektā Jūs norādījāt, ka “(..) pat tad, ja Monako spriedums neattiecas uz sūdzības iesniedzēju kā jaunu elementu, iecēlējinstitūcijai ir iespēja mainīt sūdzības iesniedzēja darbā pieņemšanas nosacījumus, sekojot Tiesas piemēram. Tas, ka Tiesa ir pārklasificējusi atsevišķus sūdzības iesniedzējus, nekādā veidā nerada Eiropas Parlamenta iecēlējinstitūcijai pienākumu rīkoties tāpat. Iecēlējinstitūcijas plašā rīcības brīvība ir atzīta vairākkārt (...), kad šajā kontekstā tika atzītas Kopienas iestādes tiesības pieņemt iekšējus noteikumus par klasificēšanu.

Šo iemeslu dēļ iestāde nevar pieņemt iepriekš minēto ieteikuma projektu.

Ombuda 2002. gada 23. janvāra vēstule

Pēc rūpīgas Parlamenta sīki izstrādātā atzinuma izskatīšanas ombuds uzskatīja, ka ir jāpauž savs viedoklis par to un jākoncentrējas uz dažiem jautājumiem, kas bija viņa ieteikuma projekta pamatā. 2002. gada 23. janvārī viņš nosūtīja jaunu vēstuli Parlamenta priekšsēdētājam Pat COX.

Savā vēstulē ombuds atgādināja, ka Eiropas Kopienu Tiesa, kas ir augstākā iestāde attiecībā uz Kopienas tiesību aktu nozīmi un interpretāciju, ir konsekventi norādījusi, ka vispārējais vienlīdzības princips ir viens no Kopienas civildienesta tiesību pamatprincipiem. Tiesa ir atzinusi, ka, pieņemot darbā Kopienā, ir jāievēro vienlīdzības princips. Šis princips prasa, lai līdzīgas situācijas netiktu aplūkotas atšķirīgi un atšķirīgas situācijas netiktu aplūkotas vienādi, ja vien šāda diferenciācija nav objektīvi pamatota.

Turklāt Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka viena un tā paša konkursa kandidāti principā ir jāuzskata par tādiem, kas atrodas līdzīgā situācijā. Tiesa uzskata, ka iestāde pārkāpj vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principu, ja tā ierēdnim, kurš ir pieņemts darbā konkursa rezultātā, piemēro jauno iekšējo direktīvu noteikumus, kuros ir paredzēta stingrāka Civildienesta noteikumu 31. panta 2. punkta piemērošana, savukārt citi ierēdņi, kurus iestāde ir pieņēmusi darbā tā paša konkursa ietvaros pirms jauno iekšējo direktīvu stāšanās spēkā, tika klasificēti saskaņā ar iepriekšējām iekšējām direktīvām. Tiesa uzskatīja, ka vienīgā atsauce uz jaunajiem noteikumiem, ko Parlaments pa šo laiku ir pieņēmis, nav pietiekams pamatojums, lai pieņemtu darbā kandidātus no viena un tā paša konkursa ar atšķirīgiem līguma nosacījumiem.

Ombuds norādīja, ka, šķiet, tieši tas ir noticis ar sūdzības iesniedzēju šajā lietā.

Ombuds uzskatīja, ka Parlamentam tomēr joprojām ir iespēja labot šo acīmredzamās diskriminācijas gadījumu un veikt pasākumus, lai novērstu netaisnību. Tādēļ viņš lūdza iestādi pārskatīt savu nostāju, ņemot vērā vienlīdzības un nediskriminācijas principu, un izskatīt ombuda sagatavoto ieteikuma projektu.

Parlamenta papildu atbilde

Ombuds 2002. gada 5. aprīlī saņēma Parlamenta papildu atbildi. Parlaments uzsvēra, ka tā sekretariāts ir sīki pārskatījis lietas, uz kurām attiecas ieteikuma projekts, un, neraugoties uz dažiem juridiska un administratīva rakstura iebildumiem, ir nolēmis izpildīt ombuda prasību.

Parlaments apņēmās pārskatīt sūdzības iesniedzēja situāciju, pamatojoties uz noteikumiem, kas bija spēkā pirms 1995. gadā ieviestajām izmaiņām.

Parlamenta atbildes kopija sūdzības iesniedzējam tika nosūtīta 2002. gada 9. aprīlī. Telefonsarunā ar ombuda dienestu 2002. gada 8. aprīlī sūdzības iesniedzēja tika informēta par iepriekš minētās vēstules saturu un pauda apmierinātību ar izmeklēšanas rezultātiem.

Lēmums

2001. gada 18. maijā ombuds nosūtīja Eiropas Parlamentam šādu ieteikuma projektu:

„Parlamentam būtu jāseko Tiesas piemēram un jāpārklasificē sūdzības iesniedzēji C 4 pakāpes 3. līmenī, sākot no dienas, kad viņi iecelti par civildienesta ierēdņiem.”

Parlaments 2002. gada 5. aprīlī informēja ombudu, ka tas piekrīt ievērot ieteikuma projektu, un paskaidroja, ka sūdzības iesniedzēja situācija tiks pārskatīta.

Ombuds uzskata, ka Parlaments ir pieņēmis viņa ieteikuma projektu, un tādēļ viņš nolemj lietu slēgt.

Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs tiks informēts par šo lēmumu.

Ar cieņu

 

Jacob SÖDERMAN

---

(1) Izskatīt kopā ar sūdzību Nr. 547/2000/IP

(2) Pirmās instances tiesas (ceturtā palāta) 1997. gada 9. jūlija spriedums lietā Roberto Monaco pret Eiropas Parlamentu. Lieta T-92/96. ECR - SC [1997] IA-0195. lpp.; II-0573. lpp.

(3) Eiropas Parlamenta 1994. gada 9. marta Lēmums 94/262 par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi, OV L 113, 15. lpp.

(4) Lieta 203/86 Spānija pret Padomi [1988] ECR 4563, 25. punkts, un lieta C-15/95 EARL de Kerlast [1997] ECR I-1961, 35. punkts - lieta C-150/94 Apvienotā Karaliste pret Padomi [1998] ECR I - 7235, 97. punkts.