Cienījamais P. kungs, 1999. gada
29. novembrī Jūs P. kunga vārdā iesniedzāt sūdzību Eiropas Ombudam pret Eiropas Centrālo banku (ECB) par to, kā ECB izskata P. kunga pieteikumu uz "galvenā sistēmas atbalsta" amatu ECB.
1999. gada 2. decembrī es pārsūtīju sūdzību ECB, lai tā sniegtu savus apsvērumus.
ECB nosūtīja savu atzinumu par Jūsu sūdzību 2000. gada 28. martā, un es to pārsūtīju Jums 2000. gada 4. aprīlī ar aicinājumu sniegt apsvērumus, ja Jūs to vēlaties. 2000. gada 10. maijā es saņēmu Jūsu apsvērumus par Komisijas atzinumu.
2000. gada 8. jūnijā es rakstīju ECB, lai lūgtu papildu informāciju saistībā ar sūdzību. ECB atbildi (angļu valodā) nosūtīja 2000. gada 18. jūlijā. Ņemot vērā to, ka ECB bija pieprasījusi, lai viens no tās atbildes pielikumiem tiktu uzskatīts par konfidenciālu, es 2000. gada 25. jūlijā rakstīju ECB, lūdzot iesniegt šā dokumenta nekonfidenciālu versiju. Jūs par to tikaiet informēts pa tālruni 2000. gada 26. jūlijā. 2000. gada 1. augustā es nosūtīju Jums tulkojumu vācu valodā ECB atbildei uz manu informācijas pieprasījumu, kuru es saņēmu 2000. gada 28. jūlijā un kurā nebija minētā dokumenta.
2000. gada 11. augustā ECB man nosūtīja attiecīgā dokumenta nekonfidenciālo versiju. 2000. gada 29. augustā es pārsūtīju Jums ECB atbildes uz manu informācijas pieprasījumu kopiju un tās pielikumus ar uzaicinājumu sniegt apsvērumus, ja Jūs to vēlaties.
2000. gada 7. septembrī Jūs man nosūtījāt savus apsvērumus par ECB atbildi uz manu informācijas pieprasījumu.
Tagad es jums rakstu, lai darītu jums zināmus veikto izmeklēšanu rezultātus.

Sūdzību

Sūdzības iesniedzējs sāka strādāt Eiropas Monetārajā institūtā (EMI) 1995. gadā kā UNIX speciālists. 1998. gadā viņu pārņēma Eiropas Centrālā banka (ECB). Viņa amats ECB tika raksturots kā UNIX sistēmu koordinators Informācijas pakalpojumu ģenerāldirektorātā (IS ĢD). 1998. gada pavasarī atklājās, ka saistībā ar pārcelšanu uz ECB būs jāaizpilda vairākas brīvas amata vietas. Sūdzības iesniedzējs 1998. gada 10. jūnijā iesniedza pieteikumu "galvenā sistēmas atbalsta" amatam. Pēc tam ECB šo amatu piešķīra citai personai, kas arī strādāja Informācijas sistēmu ģenerāldirektorātā. ECB nebija publicējusi nevienu paziņojumu par vakanci.
Tā kā sūdzības iesniedzējs nesaņēma oficiālu atbildi uz savu pieteikumu, viņš 1999. gada 20. janvārī nosūtīja atgādinājumu. Šķiet, ka pēc tam sūdzības iesniedzējs tika neoficiāli informēts, ka viņa pieteikums ir noraidīts. Tā kā sūdzības iesniedzējs uzstāja, ka viņam būtu jāuzzina iemesli, kuru dēļ viņa pieteikums tika noraidīts, 1999. gada 2. martā notika sanāksme ar DG-IS ģenerāldirektoru. Šīs sanāksmes rezultāti neapmierināja sūdzības iesniedzēju. Tādēļ 1999. gada 21. aprīlī sūdzības iesniedzējs iesniedza apelācijas sūdzību ECB prezidentam. Viņš apgalvoja, ka ECB vadošie amati ir aizpildīti, pamatojoties uz valstspiederību un privātu draudzību, nevis profesionāliem apsvērumiem. Sūdzības iesniedzējs apšaubīja ĪS ĢD ģenerāldirektora viedokli, saskaņā ar kuru veiksmīgais kandidāts tika iecelts, cita starpā ņemot vērā viņa iepriekšējo uzraudzības pieredzi, kas gūta kā Atbalsta grupas vadītājam un nodaļas vadītāja vietniekam, un viņa plašās tehniskās zināšanas, kas atbilst šim amatam. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju veiksmīgajam kandidātam nebija ne universitātes grāda, ne arī salīdzināmas tālākizglītības formas. Šķiet, ka šis kandidāts bija no vienas konkrētas valsts centrālās bankas (NCB), tāpat kā vairāki citi DG-IS darbinieki, tostarp pats ģenerāldirektors. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka galvenais faktors, kas izskaidroja veiksmīgā kandidāta iecelšanu, bija nepotisms. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka viņa pieteikums nav izskatīts, bet gan ignorēts. Noslēgumā viņš lūdz veikt objektīvu revīziju par DG-IS vadības personāla politiku.
ECB nolēma, ka apgalvojumi bija tik nopietni, ka bija lietderīgi, lai īpašu izmeklēšanu veiktu ārējs eksperts, bijušais Eiropas Investīciju bankas direktors. Šis eksperts pārbaudīja, ko viņš uzskatīja par būtiskiem pierādījumiem, un uzklausīja dažas iesaistītās personas. Viņš secināja, ka ir bijušas dažas problēmas, bet ir ievēroti labas pārvaldības principi. Šķiet, ka eksperts nepārbaudīja sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka veiksmīgais kandidāts neatbilst kritērijiem, kas, iespējams, ir būtiski amata vietas aizpildīšanai.
Sūdzības iesniedzējs 1999. gada 30. septembrī iesniedza ECB prezidentam papildu apsvērumus. Viņš apgalvoja, ka ir izveidojusies sistemātiska neobjektivitāte par labu kandidātiem no vienas NCB paaugstināšanai amatā Informācijas sistēmu ģenerāldirektorātā. Sūdzības iesniedzējs arī kritizēja to, ka ECB joprojām nebija vispārpiemērojamu norādījumu par darbā pieņemšanas procedūru. Visbeidzot, viņš apgalvoja, ka DG-IS darbinieku vidū ir plaši izplatīta neapmierinātība un ka ievērojams skaits cilvēku jau ir aizgājuši no darba. Sūdzības iesniedzējs arī lūdza, lai viņam iesniedz īpašā izmeklētāja sagatavotā ziņojuma kopiju un darba uzdevumu, saskaņā ar kuru viņš ir veicis savu darbu.
ECB prezidents 1999. gada 4. novembra vēstulē noraidīja sūdzības iesniedzēja apelācijas sūdzību. Sūdzības iesniedzējam tika iesniegta īpašā izmeklētāja sagatavotā ziņojuma kopija un ECB priekšsēdētāja 1999. gada 22. jūnija vēstule izmeklētājam, kurā izklāstīti izmeklētāja uzdevumi.
Pēc tam sūdzības iesniedzējs vērsās pie ombuda. Sūdzībā viņš izteica šādus apgalvojumus:
(1) ECB neaizpildīja attiecīgo amata vietu, izmantojot sakārtotu, objektīvu procedūru. Paziņojums par vakanci netika publicēts. Iepriekš nebija darīts zināms ne amata profils, ne tam paredzētais algas diapazons.
(2) Amats bija jāaizpilda ar Personāla direktorāta līdzdalību. Būtu bijis jāapspriežas arī ar Personāla komiteju.
(3) Amats tika aizpildīts, pamatojoties uz valstspiederību un privāto draudzību. Nepotisms bija galvenais iecelšanas faktors. Ieceltais kandidāts neatbilda kritērijiem, kas noteikti ģenerāldirektora 1999. gada 2. marta e-pasta vēstulē sūdzības iesniedzējam.
(4) ECB nav atbildējusi uz sūdzības iesniedzēja darba pieteikumu un nav pamatojusi savu lēmumu.
(5) Sūdzību procedūra netika izskatīta objektīvi. Sūdzības iesniedzējs netika uzklausīts, pirms viņa pārsūdzība tika noraidīta.
Sūdzības iesniedzējs lūdza ombudi uzklausīt C. kundzi, kura varētu sniegt pierādījumus par to, kas notika Informācijas sistēmu ģenerāldirektorātā saistībā ar pāreju no Eiropas Monetārā institūta uz ECB.

Pieprasījums

Eiropas Centrālās bankas
atzinums
ECB savā atzinumā izteica šādas piezīmes:
ECB tika izveidota 1998. gada 1. jūnijā. Valde 1998. gada 8. jūnijā pieņēma lēmumu par jaunās iestādes organizatorisko struktūru. Visi ECB direktorāti bija pakļauti ievērojamam spiedienam pabeigt gatavošanos Monetārās savienības trešā posma uzsākšanai 1999. gada 1. janvārī, un tāpēc darbinieku pāreja no EMI uz ECB bija jāveic steidzami. Netika publicēts ne paziņojums par attiecīgā amata vakanci, ne arī paziņojums par kādu no vairāk nekā 30 šādiem ECB augstākā līmeņa darbinieku amatiem, kas tika izveidoti, ECB sākot darbu. Visā ECB izmantotā procedūra bija tāda, ka darbinieki varēja norādīt savu interesi par galveno pozīciju, izmantojot "pārveduma veidlapu", ko izmantoja pārejā no EMI uz ECB. Sūdzības iesniedzējs bija informēts par vakanci un patiešām pieteicās uz to saskaņā ar šo procedūru. ECB - un tā bija arī EMI - bija ierasta prakse nepublicēt paziņojumos par vakancēm norādīto amata vietu sadalījumu pa algas grupām. Tomēr ECB darbiniekiem bija pieejama algu struktūra, un sūdzības iesniedzējs bez pūlēm būtu varējis iegūt papildu informāciju.
Tā kā no kandidātiem ārpus DG-IS netika saņemti pieteikumi uz attiecīgo amatu, Personāla direktorāts informēja DG-IS vadību, ka viņi var izvērtēt visus pieteikumus, intervēt visus piemērotos kandidātus un pēc tam sniegt ieteikumu iecelšanai amatā. Šis ieteikums tika nosūtīts Personāla direktorātam, ievērojot parastās procedūras darbinieku iecelšanai jaunos amatos. ECB nepiekrita sūdzības iesniedzēja viedoklim, ka personāla komiteja būtu jāiesaista individuālā pieņemšanā darbā.
Attiecībā uz apgalvojumu, ka attiecīgā amata vieta aizpildīta, pamatojoties uz valstspiederības neobjektivitāti, privātu draudzību un nepotismu, ECB atsaucās uz neatkarīgā izmeklētāja secinājumiem. Sūdzības iesniedzējs nebija izvirzījis nekādus argumentus, kas pamatotu secinājumu, ka ieceltā persona neatbilst attiecīgajiem kritērijiem. Ieceltā persona de facto pildīja šā amata pienākumus jau EMI.
1998. gada 16. jūnijā notika intervija ar sūdzības iesniedzēju, un viņš tika mutiski informēts, ka viņš nav guvis panākumus. Tādējādi sūdzības iesniedzēja pieteikums tika izskatīts. 1999. gada 20. janvārī sūdzības iesniedzējs pirmo reizi lūdza paskaidrojumu par to, kāpēc viņa pieteikums tika noraidīts. Šis lūgums tika ņemts vērā 1999. gada 2. marta sanāksmē.
Īpašais izmeklētājs bija veicis savu darbu pilnīgi neatkarīgi un izmeklēšanas laikā trīs reizes runājis ar sūdzības iesniedzēju. ECB Nodarbināšanas kārtība un Personāla reglaments nedz aizliedz, nedz paredz, ka sūdzību procedūrā tiek dota iespēja mutiski izklāstīt lietu lēmējinstitūcijai. Sūdzības iesniedzējs nebija iesniedzis lūgumu tikt uzklausītam mutiski.
Pamatojoties uz iepriekš minētajiem elementiem, ECB uzskatīja, ka lēmums par galveno sistēmu atbalsta iecelšanu ir pieņemts, pamatojoties uz pamatotiem un likumīgiem iemesliem, un ka sūdzības iesniedzēja apgalvojumi nav pamatoti.
Sūdzības iesniedzēja apsvērumi
Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos izteica šādas piezīmes:
ECB galvenie amati tika aizpildīti, iepriekš nepublicējot paziņojumus par vakanci. Fakts, ka ECB bija ievērojusi tā saukto "oficiālo procedūru", nevarēja novērst šo trūkumu. EMI bija paredzēts, lai sagatavotos ECB izveidei. Tādēļ pēdējai minētajai diez vai varēja ļaut atsaukties uz laika trūkumu, lai pamatotu savu rīcību.
Ieceltā persona nebija ieņēmusi līdzvērtīgu amatu EMI. Viņš bija tikai uzraugs palīdzības dienestā. Jaunais amats ECB tagad tiek dēvēts par Galveno operāciju un palīdzības dienestu, un persona, kas ieņem šo amatu, tikai dažas nedēļas iepriekš tika pieņemta darbā no NCB kā tehnisks dokumentālais saraksts.
Sūdzības iesniedzējs netika intervēts ne 1998. gada 16. jūnijā, ne kādā citā laikā.
ECB norādītie ECB personāla noteikumi bija prettiesiski, jo tie bija jāpieņem ECB Padomei, nevis ECB Valdei, un tie vēl nebija apspriesti ar Personāla komiteju.

Papildu prasības

Papildu informācijas pieprasījums
Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds secināja, ka viņam ir vajadzīga papildu informācija, lai izskatītu sūdzību. Tādēļ viņš lūdza ECB sniegt konkrētāku informāciju par šādiem jautājumiem:
1) iemeslus, kāpēc tā uzskatīja, ka nav nepieciešams vai iespējams publicēt paziņojumu par attiecīgā amata vakanci;
2) vai attiecīgā amata vieta tika aizpildīta, pamatojoties uz līgumu uz nenoteiktu laiku, un, ja tas tā bija, kāpēc ECB uzskatīja, ka, neraugoties uz attiecīgajā laikā pastāvošajiem īpašajiem apstākļiem, nebija lietderīgi šo amata vietu aizpildīt uz laiku; un
3) intervija ar sūdzības iesniedzēju par attiecīgo amatu, kas saskaņā ar ECB sniegto informāciju notika 1998. gada 16. jūnijā.
ECB atbilde
Savā atbildē ECB uzsvēra, ka, pārejot no EMI uz ECB, izveidots ievērojams skaits jaunu amata vietu. Lai atvieglotu pāreju, tika nolemts, ka ECB piedāvās visiem EMI darbiniekiem amatu, kas pēc tam tiks rezervēts viņiem. Tajā pašā laikā darbinieki tika informēti par visiem "brīvajiem" amatiem (t. i., amatiem, kas netiek piedāvāti darbiniekam) un tika aicināti darīt zināmu savu interesi. Šajā procesā visas vadītāju un vadītāju amata vietas netika publicētas kā "brīvās" amata vietas, un daudzas no šīm amata vietām sākotnēji bija iepriekš nominējušas attiecīgās EMI augstākās vadības. Tomēr visiem darbiniekiem tika dota iespēja norādīt savu interesi tikt izskatītiem galvenajos amatos, un pēc tam vadība veica novērtējumu, lai noteiktu, vai darbinieks ir kvalificēts šim amatam. Attiecīgi sūdzības iesniedzējs izrādīja interesi par attiecīgo amatu un tika intervēts, bet atzina, ka viņam nav atbilstošas kvalifikācijas šim amatam. Turklāt ECB informēja ombudu, ka attiecīgā amata vieta ir aizpildīta, pamatojoties uz līgumu uz nenoteiktu laiku, jo parasti līgumu noslēgšana uz noteiktu laiku aprobežojas ar darbu, kas saistīts ar projektu, vai neskaidrību gadījumā par turpmāko darba slodzi, un neviens no šiem gadījumiem šajā lietā nav piemērojams. Visbeidzot, ECB 1998. gada 16. jūnijā iesniedza memorandu par interviju ar sūdzības iesniedzēju.
ECB arī komentēja sūdzības iesniedzēja apsvērumus. Tas apgalvoja, ka attiecīgās amata vietas aizpildīšanas process ir bijis pārredzams un taisnīgs. ECB arī norādīja, ka tā pašlaik pārskata amatu sadalījumu pa algas grupām un plāno iekļaut algas grupu iekšējos paziņojumos par vakancēm. ECB uzskata, ka sūdzības iesniedzēja apgalvojumi par kandidāta, kuram tika dota priekšroka, pirmsākumiem bija acīmredzami kļūdaini.
ECB arī sniedza darbiniekiem 1998. gada 24. aprīļa paziņojumu kopā ar pamatnostādnēm par EMI nodošanu ECB, sniedzot papildu informāciju.
Visbeidzot, ECB norādīja, ka sūdzības iesniedzēja apgalvojums, ka tā personāla noteikumi ir nelikumīgi, tika izvirzīts lietā T-333/99 un tāpēc bija sub iudice. Tomēr ECB apgalvoja, ka sūdzības iesniedzēja apgalvojums jebkurā gadījumā ir nepamatots.
Sūdzības iesniedzēja apsvērumi
Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos atkārtoja savu apgalvojumu, ka 1998. gada 16. jūnijā vai kādā citā laikā ar viņu netika veikta intervija par attiecīgo amatu.

Lēmums

1
Apsvērumos par Eiropas Centrālās bankas ("ECB") sniegto atzinumu sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka ECB Personāla reglaments ir nelikumīgs. ECB uzskatīja, ka šis prasījums tika iesniegts arī Pirmās instances tiesai lietā T-333/99 un tādējādi bija sub judice. Tā arī pauda viedokli, ka šis apgalvojums jebkurā gadījumā nav pamatots. Ņemot vērā, ka šis apgalvojums nebija izvirzīts sākotnējā sūdzībā un ka bija norādes, ka tas ir iesniegts Pirmās instances tiesā, ombuds uzskatīja, ka tas nav jāizskata šajā lēmumā. Sūdzības iesniedzējs lūdza ombudu uzklausīt C. kundzi, kura varētu sniegt pierādījumus par to, kas notika Informācijas sabiedrības ģenerāldirektorātā saistībā ar pāreju no Eiropas Monetārā institūta uz ECB. Tomēr ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzēja un ECB sniegtā informācija ir pietiekama, lai pienācīgi novērtētu lietu, un ka tādēļ nav nepieciešams turpināt sūdzības iesniedzēja norādītā liecinieka uzklausīšanu.
Sūdzības iesniedzējs lūdza ombudi uzklausīt C. kundzi, kura varētu sniegt pierādījumus par to, kas notika Informācijas sistēmu ģenerāldirektorātā saistībā ar pāreju no Eiropas Monetārā institūta uz ECB. Tomēr ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzēja un ECB sniegtā informācija ir pietiekama, lai pienācīgi novērtētu lietu, un ka tādēļ nav nepieciešams turpināt sūdzības iesniedzēja norādītā liecinieka uzklausīšanu.
2 Nav aizpildīta attiecīgā amata vieta, izmantojot sakārtotu, objektīvu procedūru
2.1 Sūdzības iesniedzējs pieteicās uz "galvenā sistēmas atbalsta" amatu ECB Informācijas pakalpojumu ģenerāldirektorātā (IS ĢD). Tomēr ECB iecēla citu kandidātu. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka ECB nav aizpildījusi attiecīgo amata vietu, izmantojot sakārtotu un objektīvu procedūru. Viņš jo īpaši uzsver to, ka paziņojums par vakanci netika publicēts. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvo, ka iepriekš nav darīts zināms ne amata profils, ne tam paredzētais algas diapazons.
2.2 ECB norāda, ka tā tika izveidota 1998. gada 1. jūnijā un ka lēmums par tās organizatorisko struktūru tika pieņemts 1998. gada 8. jūnijā. ECB uzskata, ka visi tās direktorāti bija pakļauti ievērojamam spiedienam pabeigt gatavošanos Monetārās savienības trešā posma uzsākšanai 1999. gada 1. janvārī, un tāpēc darbinieku pāreja no EMI uz ECB bija jāveic steidzami. Netika publicēts ne paziņojums par attiecīgā amata vakanci, ne arī paziņojums par kādu no vairāk nekā 30 šādiem ECB augstākā līmeņa darbinieku amatiem, kas izveidoti ECB darbības sākumā. Visā ECB izmantotā procedūra bija tāda, ka darbinieki varēja norādīt savu interesi par galveno pozīciju, izmantojot "pārveduma veidlapu", ko izmantoja pārejā no EMI uz ECB. ECB apgalvo, ka sūdzības iesniedzējs zināja par vakanci un patiešām pieteicās uz to saskaņā ar šo procedūru. ECB - un tā bija arī EMI - bija ierasta prakse nepublicēt paziņojumos par vakancēm norādīto amata vietu sadalījumu pa algas grupām. Tomēr ECB darbiniekiem bija pieejama algu struktūra, un sūdzības iesniedzējs bez pūlēm būtu varējis iegūt papildu informāciju.
2.3 Ombuds uzskata, ka labas pārvaldības principi uzliek iestādēm un struktūrām pienākumu, aizpildot amata vietas, izmantot atbilstošu un pārredzamu procedūru. Tādēļ principā paziņojums par vakanci būtu jāsagatavo un jāpublicē ikreiz, kad šāds amats ir jāaizpilda. Tomēr ECB paskaidroja, ka tā tika dibināta tikai 1998. gada jūnijā un ka pastāvēja ievērojams spiediens pabeigt gatavošanos Monetārās savienības trešajam posmam, kam bija jāsākas 1999. gada 1. janvārī. Nav pierādījumu, kas liecinātu, ka šīs amata vietas būtu bijis iespējams aizpildīt pirms ECB dibināšanas dienas. Tādēļ ombuds uzskata, ka, ņemot vērā ārkārtas apstākļus attiecīgajā laikā, ECB lēmums aizpildīt attiecīgo amatu, iepriekš nepublicējot paziņojumu par vakanci, pats par sevi nešķiet nesaprātīgs, ja vien ECB faktiski izvēlētā pieeja ļāva ieinteresētajiem kandidātiem iegūt pietiekamu informāciju par aizpildāmajiem amatiem un iesniegt pieteikumus uz šiem amatiem.
2.4 Atbildē uz ombuda informācijas pieprasījumu ECB sniedza papildu informāciju par procedūru, ko tā izmantoja, lai aizpildītu amatu, uz kuru vēlējās pretendēt sūdzības iesniedzējs, un citus amatus, par kuriem nebija publicēts paziņojums par vakanci. ECB paskaidroja, ka ir nolemts, ka visiem EMI darbiniekiem ECB piedāvās amatu, kas pēc tam tiks rezervēts viņiem. Tajā pašā laikā darbinieki tika informēti par visām brīvajām amata vietām (t. i., amata vietām, kas netiek piedāvātas darbiniekam) un tika aicināti darīt zināmu savu interesi. Šajā procesā visas vadītāju un vadītāju amata vietas nebija publicētas kā "brīvās" amata vietas, un daudzas no šīm amata vietām sākotnēji bija iepriekš nominējušas attiecīgās EMI augstākās vadības. Tomēr visiem darbiniekiem tika dota iespēja paust interesi tikt izskatītiem galvenajos amatos, un pēc tam vadība veica novērtējumu, lai noteiktu, vai darbinieks ir kvalificēts šim amatam. Attiecīgi sūdzības iesniedzējs bija izrādījis interesi par attiecīgo amatu un tika intervēts, bet atzina, ka viņam nav atbilstošas kvalifikācijas šim amatam.
2.5 No ombudam iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka 1998. gada 28. aprīlī sūdzības iesniedzējs izteica interesi par nostāju "Galvenais - sistēmu atbalsts". Sūdzības iesniedzējs 1998. gada 10. jūnijā iesniedza oficiālu pieteikumu šim amatam. Tādējādi šķiet, ka sūdzības iesniedzējs zināja par ieņemamo amatu un varēja to pieprasīt. Šķiet, ka sūdzības iesniedzējam nebija zināms, kā attiecīgais amats iedalīts pa algas grupām. Tomēr ECB ir paskaidrojusi, ka algu struktūra bija pieejama ECB darbiniekiem un ka sūdzības iesniedzējs būtu varējis iegūt papildu informāciju bez jebkādām pūlēm. Apgalvotais informācijas trūkums par algu, kas tiks piedāvāta attiecīgajam amatam, nekādā gadījumā neliedza sūdzības iesniedzējam pieteikties šim amatam.
2.6 Tādēļ ombuds uzskata, ka, ņemot vērā attiecīgajā laikā pastāvošos ārkārtas apstākļus, sistēma, ko ECB izmanto, lai aizpildītu attiecīgo amatu un citus galvenos amatus, šķiet pamatota.
2.7 Pamatojoties uz iepriekš minēto, šķiet, ka Eiropas Centrālā banka nav pieļāvusi administratīvu kļūmi attiecībā uz sūdzības iesniedzēja pirmo apgalvojumu.
3 Personāla direktorāta un Personāla komitejas nepiedalīšanās
3.1. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka attiecīgais amats bija jāaizpilda ar Personāla direktorāta līdzdalību un ka bija jāapspriežas arī ar Personāla komiteju.
3.2 ECB paskaidro, ka, tā kā netika saņemti pieteikumi attiecīgajam amatam no kandidātiem ārpus Informācijas sistēmu ģenerāldirektorāta, Personāla direktorāts informēja Informācijas sistēmu ģenerāldirektorāta vadību, ka tas var izvērtēt visus pieteikumus, intervēt visus piemērotos kandidātus un pēc tam sniegt ieteikumu iecelšanai amatā. Šis ieteikums tika nosūtīts Personāla direktorātam, ievērojot parastās procedūras darbinieku iecelšanai jaunos amatos. ECB arī uzsver, ka tā nepiekrīt sūdzības iesniedzēja viedoklim, ka Personāla komiteja būtu jāiesaista individuālā pieņemšanā darbā.
3.3 Ombuds uzskata, ka pat tad, ja būtu bijis lietderīgi iesaistīt ECB Personāla direktorātu attiecīgā amata aizpildīšanas procesā, ECB sniegtie paskaidrojumi šķiet apmierinoši. Turklāt ombuds uzskata, ka ECB viedoklis, saskaņā ar kuru Personāla komiteja nebūtu jāiesaista individuālā pieņemšanā darbā, nešķiet nepamatots.
3.4 Šādos apstākļos nešķiet, ka Eiropas Centrālā banka būtu pieļāvusi administratīvu kļūmi attiecībā uz otro sūdzības iesniedzēja izvirzīto apgalvojumu.
4 Nepareizi iemesli amata vietas aizpildīšanai
4.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka attiecīgā amata vieta tika aizpildīta, pamatojoties uz valstspiederību un privāto draudzību, un ka iecelšanas galvenais faktors bija nepotisms. Viņš arī apgalvo, ka ieceltais kandidāts neatbilda iecelšanas šajā amatā kritērijiem.
4.2 ECB uzsver, ka tā ir spērusi vēl nepieredzētu soli, ieceļot ārējo ekspertu, bijušo Eiropas Investīciju bankas direktoru, lai izskatītu sūdzības iesniedzēja apgalvojumu. ECB atsaucas uz šā eksperta secinājumiem, saskaņā ar kuriem tika ievēroti labas pārvaldības principi.
4.3 Ombuds atzīmē, ka ECB ieceltais eksperts secināja, ka sūdzības iesniedzēja apgalvojumu nevar uzskatīt par pierādītu. Sūdzībā ombudam sūdzības iesniedzējs, šķiet, paļaujas uz diviem apsvērumiem, lai pamatotu savu apgalvojumu, ka veiksmīgais kandidāts ir iecelts, pamatojoties uz nepotismu, proti, šīs personas valstspiederību un kvalifikāciju. Tomēr tas vien, ka veiksmīgajam kandidātam bija tāda pati pilsonība kā DG-IS ģenerāldirektoram, šajā ziņā nešķiet noteicošs. Attiecībā uz otro apsvērumu sūdzības iesniedzējs izvirza argumentu, ka veiksmīgajam kandidātam nebija ne universitātes grāda, ne salīdzināmas tālākizglītības formas. Tomēr ombuds uzskata, ka šie apstākļi nepierāda, ka ieceltā persona neatbilda attiecīgajiem kritērijiem.
4.4 Tādējādi nešķiet, ka Eiropas Centrālā banka būtu pieļāvusi administratīvas kļūmes, ciktāl tas attiecas uz sūdzības iesniedzēja trešo apgalvojumu.
5 Nepienācīga darba pieteikuma izskatīšana
5.1 Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka ECB nav pienācīgi izskatījusi viņa pieteikumu attiecīgajam amatam. Viņš apgalvo, ka viņš netika intervēts amatam, ka viņš nesaņēma atbildi uz savu darba pieteikumu un ka ECB nav pamatojusi viņa lēmumu viņu neiecelt amatā.
5.2 ECB apgalvo, ka 1998. gada 16. jūnijā notika intervija ar sūdzības iesniedzēju un ka sūdzības iesniedzējs tika mutiski informēts, ka viņš nav guvis panākumus.
5.3 ECB 1998. gada 17. jūnijā iesniedza iekšēju piezīmi, kurā minēta 1998. gada 16. jūnija intervija ar sūdzības iesniedzēju un sniegts šīs intervijas kopsavilkums. Ombuds uzskata, ka šis dokuments, šķiet, ir pierādījums ECB apgalvojumam, ka 1998. gada 16. jūnijā patiešām notika intervija ar sūdzības iesniedzēju, kas attiecās uz viņa kandidatūru uz attiecīgo amatu. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka šāda intervija nav notikusi. Tomēr sūdzības iesniedzējs nav iesniedzis nekādus pierādījumus, kas atspēkotu ECB iesniegtos pierādījumus.
5.4 Šķiet, ka ECB nenoliedz, ka tajā laikā sūdzības iesniedzējam netika sniegta oficiāla atbilde par viņa kandidatūru darbam. Laba administratīvā prakse būtu, ja ECB uz sūdzības iesniedzēja pieteikumu atbildētu rakstiski un savlaicīgi. Tomēr šķiet, ka sūdzības iesniedzējs neapšauba ECB apgalvojumu, ka viņš tika mutiski informēts, ka viņam spriedums nav labvēlīgs. Turklāt sūdzības iesniedzējam bija jābūt informētam par to, ka šajā amatā ir iecelta cita persona. Tādēļ ombuds uzskata, ka ECB rīcība šajā lietā ir pieņemama.
5.5 Visbeidzot, ja tiek pieņemts lēmums par kandidatūras noraidīšanu, iecēlējinstitūcijai saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir pienākums norādīt pamatojumu vismaz tad, ja tā noraida sūdzību par šādu lēmumu (1). Ombuds norāda, ka šajā gadījumā sūdzības iesniedzējam 1999. gada 2. marta sanāksmē, šķiet, ir sniegti paskaidrojumi. Papildu paskaidrojumi tika sniegti ECB prezidenta 1999. gada 4. novembra lēmumā, ar kuru tika noraidīta sūdzības iesniedzēja apelācija. Tādējādi šķiet, ka ECB ir izpildījusi savu pienākumu pamatot savu lēmumu noraidīt sūdzības iesniedzēja pieteikumu.
5.6 Šajos apstākļos šķiet, ka Eiropas Centrālā banka nav pieļāvusi administratīvu kļūmi attiecībā uz sūdzības iesniedzēja ceturto apgalvojumu.
6 Sūdzības
iesniedzējs apgalvo, ka viņa sūdzības procedūra netika izskatīta objektīvi un ka ECB viņu neuzklausīja pirms viņa apelācijas sūdzības noraidīšanas.
6.2 ECB norāda, ka īpašais izmeklētājs veica savu darbu pilnīgi neatkarīgi un izmeklēšanas laikā trīs reizes runāja ar sūdzības iesniedzēju. ECB uzskata, ka tās Nodarbināšanas kārtība un Personālam piemērojamās normas nedz aizliedz, nedz paredz, ka sūdzības procedūrā tiek dota iespēja mutiski izklāstīt lietu lēmējinstitūcijai. ECB apgalvo, ka sūdzības iesniedzējs nav iesniedzis lūgumu tikt uzklausītam mutiski.
6.3 ECB informēja ombudu, ka īpašajam izmeklētājam piešķirtās pilnvaras noteiktas vēstulē, ko šim izmeklētājam 1999. gada 22. jūnijā nosūtījis ECB Personāla direktors. Saskaņā ar šo vēstuli izmeklētājam bija jāpārbauda sūdzības iesniedzēja apgalvojumi attiecībā uz galvenā atbildīgā – sistēmu atbalsta – iecelšanu. Īpašais izmeklētājs savā 1999. gada 22. augusta ziņojumā paziņoja, ka viņa ziņojums ir sagatavots "pilnīgi neatkarīgi" viņam piešķirto pilnvaru ietvaros. Abu šo dokumentu kopijas pievienotas ECB prezidenta 1999. gada 4. novembra vēstulē sūdzības iesniedzējam. Ombuds uzskata, ka sūdzības iesniedzējs nav iesniedzis nekādus pierādījumus, kas pamatotu viņa apgalvojumu, ka sūdzības procedūra netika izskatīta objektīvi.
6.4 Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja tiesībām tikt uzklausītam ombuds uzskata, ka ECB sniegtie paskaidrojumi ir pamatoti. ECB ieceltais eksperts izmeklēšanas laikā trīs reizes runāja ar sūdzības iesniedzēju. Sūdzības iesniedzējs nenoliedz, ka viņš nekad nav lūdzis mutisku uzklausīšanu, pirms ECB priekšsēdētājs pieņēma lēmumu par viņa apelācijas sūdzību.
6.5 Šādos apstākļos nešķiet, ka Eiropas Centrālā banka būtu pieļāvusi administratīvu kļūmi attiecībā uz sūdzības iesniedzēja piekto apgalvojumu.
7 Secinājums Pamatojoties
uz Eiropas Ombuda izmeklēšanu par šo sūdzību, šķiet, ka Eiropas Centrālā banka nav pieļāvusi administratīvu kļūmi. Tāpēc ombude slēdz lietu.
Par šo lēmumu tiks informēts arī Eiropas Centrālās bankas priekšsēdētājs.
Jūsu sirsnīgi
Jacob Söderman

---

(1) Sk. spriedumu lietā T-52/90 Volger/Parlaments (Recueil 1992, II-121. lpp., 36. punkts) un spriedumu lietā T-158/94 Brunagel/Parlaments (Recueil 1996, II-1131. lpp., 107. punkts).