Sūdzības priekšvēsture

1. Sūdzības iesniedzējs 2010. gada 17. februārī iesniedza Eiropas Komisijai pārkāpuma sūdzību pret Apvienotās Karalistes iestādēm. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Apvienotās Karalistes iestādes nav ievērojušas Ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN) Direktīvas 85/337/EEK[1] (IVN direktīva) noteikumus attiecībā uz attīstības projektu par bijušo bīstamo ķīmisko atkritumu poligonu Glebelands, Ņūportā, Velsā. Projekts ietver skolas būvniecību, kas jau darbojas un ir daļa no dzīvojamo māju attīstības. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Apvienotās Karalistes iestādes nav veikušas IVN pārbaudi, lai novērtētu, vai projektam ir nepieciešams IVN. Tādējādi tika pārkāpti ES tiesību aktu noteikumi.

2. Komisija 2010. gada 12. martā apstiprināja, ka ir saņēmusi sūdzības iesniedzēja sūdzību par pārkāpumu, kas reģistrēta ar atsauces numuru CHAP (2010) 530. Tā arī norādīja, ka neplāno iesniegt sūdzību Apvienotās Karalistes iestādēm. Komisija deva sūdzības iesniedzējam vienu mēnesi, lai iesniegtu savus apsvērumus.

3. Sūdzības iesniedzējs 2010. gada 23. martā, 8. aprīlī un 21. maijā sniedza Komisijai papildu informāciju, lai pamatotu savu sūdzību par pārkāpumu.

4. Komisija atbildēja ar 2010. gada 23. jūnija vēstuli. Tā informēja sūdzības iesniedzēju, ka plāno slēgt sūdzību par pārkāpumu.

5. Sūdzības iesniedzējs 2010. gada 22. jūlijā, 3. septembrī un 30. septembrī reaģēja uz Komisijas nodomu slēgt pārkāpuma lietu. Viņš atkārtoja apgalvojumus, ko viņš bija izteicis pret Apvienotās Karalistes iestādēm.

6. Komisija 2010. gada 30. septembra vēstulē informēja sūdzības iesniedzēju, ka tā saglabā savu iepriekšējo lēmumu slēgt pārkāpuma lietu.

7. Sūdzības iesniedzējs 2011. gada 14. oktobrī vēlreiz vērsās pie Komisijas šajā jautājumā.

8. Sūdzības iesniedzējs 2010. gada 11. novembrī vērsās pie ombuda.

Izmeklēšanas priekšmets

9. Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam iesniedza šādu apgalvojumu un prasību.

Apgalvojums

Komisija nav pienācīgi pamatojusi savu lēmumu izbeigt viņa pārkāpuma sūdzību pret Apvienotās Karalistes iestādēm.

Prasījums

Komisijai būtu jāatsāk izskatīt viņa sūdzību par pārkāpumu un pēc būtības jāatbild uz viņa bažām.

Izmeklēšana

10. Ombuds 2010. gada 7. decembrī sāka izmeklēšanu un lūdza Komisiju sniegt atzinumu līdz 2011. gada 31. martam.

11. Sūdzības iesniedzējs 2011. gada 25. janvārī un 21. februārī nosūtīja ombuda dienestiem papildu informāciju un dokumentus.

12. Pēc sūdzības iesniedzēja dokumentu saņemšanas Komisijas 2011. gada 4. aprīļa atzinums tika nosūtīts sūdzības iesniedzējam, aicinot iesniegt apsvērumus. Minētajā atzinumā Komisija minēja, ka 2011. gada 30. martā tā nosūtīja vēstuli Apvienotās Karalistes iestādēm, pieprasot paskaidrojumus par sūdzības iesniedzēja bažām, kas izklāstītas viņa sūdzībā par pārkāpumu.

13. Sūdzības iesniedzējs 2011. gada 26. aprīlī nosūtīja savus apsvērumus par Komisijas atzinumu. Pēc tam viņš nosūtīja ombudam Komisijas 2011. gada 8. jūlija vēstules kopiju, kurā tā viņu informēja par savu nodomu slēgt sūdzību par pārkāpumu. Tā aicināja sūdzības iesniedzēju viena mēneša laikā iesniegt savus apsvērumus. Sūdzības iesniedzējs 2011. gada 8. augustā atbildēja uz iepriekš minēto Komisijas uzaicinājumu un nosūtīja savus apsvērumus, kuru kopiju viņš nosūtīja arī ombuda dienestiem.

14. Komisija 2011. gada 14. septembrī informēja ombuda dienestus, ka tā plāno papildināt savu sākotnējo atzinumu par sūdzību pēc tam, kad tā būs izvērtējusi sūdzības iesniedzēja jaunos 2011. gada 8. augusta iesniegumus.

15. Sūdzības iesniedzējs 2011. gada 11. novembrī nosūtīja Komisijai vēl vienu vēstuli par savas sūdzības priekšmetu.

16. Komisija 2011. gada 18. novembrī nosūtīja ombudam papildu atzinumu par sūdzību, kas tika nosūtīts sūdzības iesniedzējam ar aicinājumu iesniegt apsvērumus.

17. Sūdzības iesniedzējs 2012. gada 5. janvārī nosūtīja savus apsvērumus par Komisijas papildu atzinumu.

18. Komisija 2012. gada 7. februārī informēja sūdzības iesniedzēju un ombudu, ka tā ir slēgusi sūdzības iesniedzēja pārkāpuma sūdzību pret Apvienotās Karalistes iestādēm.

Ombuda analīze un secinājumi

A. Apgalvojums par to, ka nav pienācīgi pamatots lēmums slēgt pārkāpuma lietu

Ombudam iesniegtie argumenti[2]

19. Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam apgalvoja, ka Komisija nav pienācīgi ņēmusi vērā visus apstiprinošos pierādījumus, pirms tā nolēma neveikt turpmākus pasākumus saistībā ar viņa pārkāpuma lietu ar Apvienotās Karalistes iestādēm.

20. Šajā sakarā sūdzības iesniedzējs norādīja, ka 2000. gadā Apvienotās Karalistes iestādes" principā" piešķīra būvatļauju Glebelands projekta izstrādei (kas ietvēra skolas un dzīvojamās mājas būvniecību), neraugoties uz sabiedrības bažām par to, ka netika veikta detalizēta teritorijas izpēte un sabiedriskā apspriešana. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju sākotnējā plānošanas atļauja bija atkarīga no plānošanas nosacījumiem un rezervētajiem jautājumiem, kā rezultātā tika saņemta vairākposmu attīstības piekrišana, kas ietvēra vairākus plānošanas pieteikumus. Vairākposmu attīstības piekrišanas gadījumā IVN pārbaude būtu jāveic pirms sākotnējās plānošanas atļaujas piešķiršanas, pirms rezervēto jautājumu apstiprināšanas vai pirms plānošanas nosacījumu turpmākas atcelšanas vai mainīšanas. Turklāt projekts bija jāpārbauda arī tad, kad plānošanas atļauja tika grozīta divos nozīmīgos un turpmākos laikos. Šajā sakarā sūdzības iesniedzējs norādīja, ka sākotnējais plānošanas lēmuma paziņojums, kas izdots 2000. gadā, tika atkārtoti izdots 2002. gada jūnijā. Turklāt 2008. gada novembrī Apvienotās Karalistes iestādes veica vēl vienu grozījumu sākotnējā plānošanas atļaujā, ļaujot sākotnējam vienposma projektam kļūt par divposmu projektu (skolu teritorija un dzīvojamo ēku teritorija). Tomēr Apvienotās Karalistes iestādes nevienā no šiem posmiem neveica IVN pārbaudi.

21. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka sākotnējā plānošanas atļauja tika piešķirta projektam kopumā. Līdz ar to sanācijas stratēģija tika apstiprināta attiecībā uz visu attīstības teritoriju. Tomēr 2008. gadā, kad vietējās iestādes piekrita projekta sadalīšanai divos posmos (skolu teritorija un dzīvojamo ēku teritorija), Lotery's Reen, kas šķērso attīstības teritoriju un iztukšojas Uskas upē, netika iekļauta nevienā no šīm teritorijām. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka Lotery's Reen ir “galvenaispiesārņojuma ceļš”. Viņš uzskata, ka sākotnēji apstiprināto projektu nebija iespējams piemērot skolas teritorijai neatkarīgi no dzīvojamās mājas, nepametot Uskas upes īpaši aizsargājamo dabas teritoriju (turpmāk "ĪADT"), kas ir neaizsargāta pret piesārņojumu.

22. Savā atzinumā Komisija vispirms norādīja, ka tā vēl nav slēgusi sūdzības iesniedzēja pārkāpuma lietu. Šajā sakarā tā paskaidroja, ka 2010. gada 12. martā tā ierosināja slēgt lietu, ņemot vērā to, ka “irmaz iespējams iegūt, kopā ar Apvienotās Karalistes iestādēm izmeklējot plānošanas atļauju gandrīz 10 gadus vecam projektam, kas tagad ir uzbūvēts un darbojas”. Tā deva sūdzības iesniedzējam mēnesi, lai iesniegtu savas piezīmes. Nākamajā telefonsarunā ar sūdzības iesniedzēju Komisija paskaidroja, ka “navlielas intereses uzsākt pārkāpuma procedūru pret Apvienotās Karalistes iestādēm saistībā ar 2000. gadā pieņemto lēmumu, ja vien sūdzības iesniedzējs nevar sniegt pierādījumus par iespējamu piesārņojumu no šīs vietas, kas prasīja rīcību 2010. gadā”. Tā kā sūdzības iesniedzējs šādus pierādījumus neiesniedza, Komisija 2010. gada 30. septembra vēstulē informēja viņu par savu nodomu izbeigt pārkāpuma lietu. Pēc tam sūdzības iesniedzējs reaģēja ar 2010. gada 30. septembra un 14. oktobra vēstulēm. Komisija uzsvēra, ka tā nevar novērtēt šo turpmāko saraksti un atbildēt uz to, pirms sūdzības iesniedzējs nav iesniedzis šo sūdzību ombudam. Tādējādi viņa pārkāpuma lieta palika atvērta visu šo laikposmu.

23. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja apgalvojumu būtību pret Apvienotās Karalistes iestādēm Komisija uzsvēra, ka tā ir sniegusi sūdzības iesniedzējam pilnīgu un pamatotu atbildi. Šajā saistībā tā norādīja, ka IVN direktīvā[3] ir noteikts, ka dalībvalstīm jāveic IVN projektiem, kuriem var būt būtiska ietekme uz vidi, pirms tiek piešķirta attīstības piekrišana. IVN ir obligāts IVN direktīvas I pielikumā uzskaitītajiem projektiem. Attiecībā uz IVN direktīvas II pielikumā uzskaitītajiem projektiem dalībvalstīm ir jānosaka IVN nepieciešamība, izskatot katru gadījumu atsevišķi vai nosakot robežvērtības un kritērijus. Tomēr dalībvalstu rīcības brīvība šajā ziņā ir jāizmanto IVN direktīvas robežās un darbības jomā.

24. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja pārkāpuma lietu, lai gan ne dzīvojamo ēku, ne skolu būvniecība nav īpaši uzskaitīta nevienā no IVN direktīvas pielikumiem, Komisija uzskatīja, ka uz šādu būvniecību parasti attiecas IVN direktīvas II pielikums (attiecībā uz kuru IVN nav obligāts, bet tas ir jānovērtē katrā gadījumā atsevišķi). Komisija arī norādīja, ka šķiet, ka attiecībā uz Glebelands Development nav veikta oficiāla pārbaude, ko sūdzības iesniedzējam varētu darīt pieejamu rakstiski.

25. Komisija arī paskaidroja, ka tā ir informēta par to, ka Apvienotā Karaliste pēdējos 10 gados nav pienācīgi īstenojusi IVN direktīvu. Tā rezultātā tā vērsās Tiesā ar vairākiem pārkāpumiem pret Apvienoto Karalisti[4]. Tiesa apstiprināja Komisijas nostāju un precizēja, ka: i) ja tiek dota vairākposmu attīstības piekrišana, kas ietver vispārīgus un rezervētus jautājumus, valsts iestādēm katrā posmā ir jāapsver nepieciešamība veikt IVN; un ii) valsts iestādēm būtu jāreģistrē un jādara sabiedrībai pieejams pārskats par IVN direktīvas II pielikumā iekļauto norišu pārbaudēm. Apvienotās Karalistes tiesību akti pēc tam tika grozīti, lai izpildītu iepriekš minēto Tiesas nolēmumu.

26. Komisija uzskata, ka iepriekš minētās pārkāpuma lietas pret Apvienotās Karalistes iestādēm precizēja valsts īstenošanas pienākumus un arī paskaidroja,kāpēc “būtu nesamērīgi, ja Komisija vēlreiz norādītu to pašu pamatojumu sūdzības iesniedzēja pārkāpuma lietā”. Turklāt Komisija nebija pārliecināta, ka Apvienotās Karalistes iestādēm bija jāveic IVN pārbaudes 2002. un 2008. gadā, kad tika pārskatīta attiecīgā sākotnējā plānošanas atļauja. Komisija uzskata, ka neviens no šiem lēmumiem acīmredzot nerada vajadzību pēc jaunas attīstības piekrišanas un tādējādi pēc IVN nepieciešamības atkārtotas novērtēšanas, kā to apgalvoja sūdzības iesniedzējs. Tomēr Apvienotās Karalistes iestādes būtu varējušas atkārtoti novērtēt IVN nepieciešamību 2003. gadā, kad tika izlemti rezervētie jautājumi (un nevis 2002. un 2008. gadā, kā apgalvoja sūdzības iesniedzējs). Tomēr tolaik, t.i., 2003. gadā, valsts īstenošanas tiesību akti kopumā neatbilda IVN direktīvas noteikumiem[5], lai gan tagad tā ir.

27. Komisija arī norādīja, ka bez pierādījumiem par faktisku piesārņojumu no tuvējo ūdeņu teritorijas vai kaitējumu blakus esošajai Natura 2000 teritorijai[6] "nav aktuālu jautājumu par to, ka Komisija sāktu pārkāpuma procedūru par" . Šajā ziņā galvenā attīstība, proti, skola, ir uzbūvēta un darbojas. Tādējādi pienācīgas pārbaudes neveikšana, pat ja tā tiktu pierādīta, būtu bez dzīvotspējīga tiesiskās aizsardzības līdzekļa, ja vien nevar pierādīt, ka būtu jāveic kādi pasākumi, lai potenciāli novērstu esošu piesārņojuma avotu.

28. Pamatojoties uz tās rīcībā esošo informāciju, Komisija norādīja, ka teritorija, šķiet, ir atjaunota pirms skolas būvniecības un ka sanācijas plāns tika iesniegts plānošanas iestādei pirms atļaujas piešķiršanas. Turklāt savā sarakstē sūdzības iesniedzējs iesniedza vispārīgas piezīmes, kritizējot sanācijas procesu un neizklāstot būtiskas bažas, kas pamatotu šā jautājuma apspriešanu ar Apvienotās Karalistes iestādēm. Komisija ar 2010. gada 23. jūnija un 30. septembra vēstulēm informēja sūdzības iesniedzēju par iepriekš minēto viedokli. Tajā brīdī Komisijas nodoms bija izbeigt lietu. Tomēr savā 2010. gada 30. septembra vēstulē[7] sūdzības iesniedzējs pirmo reizi izvirzīja "potenciālu problēmu, kas varētu radīt bažas par to, ka sanācijas procesā neizdevās novērst piesārņojuma ceļu, proti, Lotery's Reen". Tāpēc Komisija lūdza sūdzības iesniedzējam papildu informāciju par piesārņojuma līmeni Lotery Reen. Viņš atbildēja ar 2011. gada 14. februāra vēstuli, kurā norādīja, ka plānošanas atļaujā Lotery Ren ir identificēts kā nozīmīgs piesārņojuma ceļš, kas būtu jāslēdz un jāievieto jaunā betona gultnē, lai izvairītos no piesārņojuma pirms attīrīšanas darbu pabeigšanas. Viņš uzskata, ka tas netika darīts un ka līdz ar to piesārņojums no blakus esošā bijušā atkritumu poligona tika atļauts nokļūšanai Rīnā un līdz ar to arī Usk upes ĪADT. Sūdzības iesniedzējs arī sniedza pierādījumus par vienu piesārņojuma incidentu, kad piesārņojums, šķiet, nonāca Reen teritorijas sanācijas laikā. Turklāt sūdzības iesniedzējs norādīja, ka nav veikta regulāra teritorijas uzraudzība, ko pieprasīja iestādes.

29. Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija lūdza Apvienotās Karalistes iestādes precizēt sūdzības iesniedzēja iepriekš minētos argumentus, izmantojot EU Pilot mehānismu. Tomēr Komisija neuzskata par lietderīgu turpināt sūdzības iesniedzēja galveno apgalvojumu par Glebelands Development pienācīgas pārbaudes neveikšanu pirms plānošanas atļaujas piešķiršanas 2000. gadā.

30. Komisija secināja, ka tā gaidīs Apvienotās Karalistes iestāžu atbildi attiecībā uz Lotery's Reen un pēc šīs atbildes saņemšanas pieņems turpmāku lēmumu šajā lietā.

31. Savās turpmākajās vēstulēs un apsvērumos sūdzības iesniedzējs vispirms paskaidroja, kāpēcviņš vērsās pie ombuda pēc palīdzības, iesniedzot sūdzību pret Komisiju. Šajā ziņā viņš norādīja, ka atšķirībā no iepriekšējām Komisijas vēstulēm 2010. gada 30. septembra vēstulē viņš netika aicināts iesniegt papildu piezīmes. Tādējādi viņam nebija iemesla uzskatīt, ka viņa pārkāpuma lieta paliks atvērta.

32. Sūdzības iesniedzējs pauda gandarījumu par Komisijas iniciatīvu sazināties ar Apvienotās Karalistes iestādēm par Lotery's Reen kontamināciju. Tomēr viņš norādīja, ka ir svarīgi neatrisināti jautājumi, kas nav ņemti vērā un kas rada bažas, piemēram, par šādiem jautājumiem: a) Apvienotās Karalistes iestādes nav pienācīgi izvērtējušas ierosināto projektu, pirms 2000. gadā tika piešķirta būvatļauja; b) Apvienotās Karalistes iestādes neizmantoja daudzas iespējas (jo īpaši 2002. un 2008. gadā) noregulēt IVN jautājumus, kas saistīti ar Glebelands Development, un nenodrošināja, ka sanācijas plāns tiek pilnībā pabeigts pirms darbu uzsākšanas objektā; c) Glebelands Development iespējamā ietekme uz vidi joprojām nav noteikta un zemes sanācijas stratēģija nav pilnībā īstenota.

33. Sūdzības iesniedzējs atzina Komisijas centienus veicināt atbilstību IVN direktīvai. Tomēr viņš nav pārliecināts, ka Apvienotās Karalistes iestādes ir pilnībā pieņēmušas iepriekš minētās direktīvas noteikumus. Šajā sakarā pārmērīgi augstās tiesvedības izmaksas Apvienotajā Karalistē un ierobežotie termiņi, kuros valsts iestādes rīcību vai plānošanas lēmumu var apstrīdēt tiesās, ļauj Apvienotās Karalistes iestādēm piemērot "apšaubāmas tiesību aktu interpretācijas" .

34. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisijai būtu jāuzsāk pārkāpuma procedūra pret Apvienotās Karalistes iestādēm, ņemot vērā to, ka Glebelands Development kopumā nav pabeigts un ka skola, kas veido vienu attīstības daļu, tagad tiek izmantota.

35. Komisija 2011. gada 8. jūlija papildu vēstulē norādīja, ka tā ir pieprasījusi Apvienotās Karalistes iestādēm sniegt paskaidrojumus par iespējamo Usk upes ĪADT piesārņojumu. Komisija jautāja Apvienotās Karalistes iestādēm par šādiem sūdzības iesniedzēja argumentiem: a) vietējā plānošanas iestāde ir apsolījusi, ka teritorijas vides kvalitāte tiks regulāri uzraudzīta, jo īpaši attiecībā uz ūdens kvalitāti Reenā un blakus esošajā Usk upes ĪADT, taču šis solījums nav izpildīts; b) Lotērijas Rīns netika novirzīts pa pilnībā betona izklātu kanālu un turpina ieplūst Usk upes ĪADT ar piesārņotājiem, kas izdalās no rakšanas darbiem objektā; un c) vai ir veikti novērtējumi par darbu ietekmi uz projekta teritoriju Usk upes ĪADT.

36. Komisija uzskatīja, ka Apvienotās Karalistes iestāžu atbilde[8] uz iepriekš minētajiem jautājumiem ir apmierinoša. Šajā sakarā Komisija norādīja, ka, pamatojoties uz Apvienotās Karalistes iestāžu sniegto informāciju, ir veikts Lotery's Reen un Usk upes ĪADT teritorijas un ūdens kvalitātes monitorings. Sniegtie rezultāti, šķiet, norāda, ka nav būtisku problēmu. Apvienotās Karalistes iestādes atzina, ka Reen patiešām netika novirzīts uz pilnībā konkrētu kanālu, bet ka tas joprojām būtu plānošanas atļaujas nosacījums, ja un kad sāksies attīstības otrais posms, jo tas būtu posms, kas ietekmētu Reen. Turklāt tika veikts pienācīgs novērtējums par projekta iespējamo ietekmi uz blakus esošo ĪADT.

37. Komisija atkārtoti uzsvēra, ka tā neuzsāks jaunu pārkāpuma procedūru attiecībā uz to, ka Apvienotās Karalistes vietējās iestādes nav reģistrējušas savu lēmumu nepieprasīt IVN, ņemot vērā, ka šis jautājums kopš 2000. gada ir novērsts valsts tiesību aktos. Visbeidzot, Komisija norādīja, ka tā ir vērsusies Tiesā Luksemburgā ar jautājumu par pārmērīgajām izmaksām saistībā ar pārskatīšanu tiesā Apvienotajā Karalistē kā IVN direktīvas pārkāpumu[9].

38. Komisija secināja, ka tā nevar konstatēt Eiropas vides tiesību aktu pārkāpumu vai pierādījumus tam, ka iestādes nav veikušas pienācīgus objekta novērtējumus vai uzraudzību pirms būvdarbu pabeigšanas vai to laikā. Tādējādi Komisija ierosināja izbeigt lietu, bet pirms tam aicināja sūdzības iesniedzēju iesniegt savus apsvērumus par šo jautājumu.

39. Atbildot uz iepriekš minēto Komisijas uzaicinājumu, sūdzības iesniedzējs 2011. gada 8. augustā iesniedza ļoti detalizētas piezīmes, kurās viņš atkārtoja apgalvojumus, ko viņš bija izteicis pret Apvienotās Karalistes iestādēm.

40. Papildatzinumā, kas tika sagatavots pēc iepriekš minētajiem sūdzības iesniedzēja komentāriem un pēc tam nosūtīts ombudam, Komisija pauda viedokli, ka nav pamata turpināt sūdzības iesniedzēja pārkāpuma lietas izskatīšanu. Komisija uzsvēra, ka tās pārkāpuma pilnvaru mērķis ir novērst pašreizējos ES tiesību aktu pārkāpumus, nevis sodīt dalībvalstis par iespējamiem iepriekšējiem pārkāpumiem, pat ja šie pārkāpumi ir skaidri pierādīti un jo īpaši ja ir novērsti iepriekšējo pārkāpumu pamatcēloņi.

41. Komisija arī norādīja, ka sūdzības iesniedzēja minētie iespējamie Apvienotās Karalistes valsts plānošanas procesa pārkāpumi (piemēram, teritorijas sanācijas stratēģijas pārbaude) ir ārpus Komisijas jurisdikcijas, ja vien nevar pierādīt, ka tā rezultātā ir pārkāpta kāda no ES direktīvām. Pamatojoties uz sniegto informāciju, Komisija secināja, ka nav pierādījumu par veikto darbu radīto piesārņojumu vai iespējamo ietekmi uz Usk upes ĪADT, kā rezultātā varētu tikt pārkāpti ES tiesību akti (piemēram, par gruntsūdeņu piesārņojumu, Dzīvotņu direktīva).

42. Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija secināja, ka tā nevar uzsākt pārkāpuma procedūru pret dalībvalsti, pamatojoties uz iespējamu pārkāpumu, bez būtiskiem pierādījumiem. Tādējādi tā nolēma slēgt sūdzības iesniedzēja pārkāpuma lietu.

43. Sūdzības iesniedzējs savos ļoti detalizētajos apsvērumos par Komisijas papildu atzinumu vispirms norādīja, ka Komisijas rīcības brīvība pārkāpumu procedūrās neattiecas uz vides jautājumiem kopumā vai jo īpaši uz IVN, jo kaitējums, ko rada šādi pārkāpumi, var nekļūt acīmredzams gadiem vai pat desmitgadēm ilgi. Pēc viņa domām, ja Komisija izvēlas izmantot savu rīcības brīvību, lai izlemtu, vai uzsākt vai neuzsākt pārkāpuma procedūru, tai būtu sūdzības iesniedzējam skaidri jānorāda, ka šāda rīcības brīvība ir izmantota. Komisija to nav izdarījusi attiecībā uz sūdzības iesniedzēja ierosināto lietu. Tādējādi ombudam būtu "jāatsakās no šādas rīcības brīvības pieejamības Komisijai" un jākoncentrējas uz jautājumu, vai Komisija ir pienācīgi pamatojusi savu lēmumu neveikt turpmākus pasākumus saistībā ar viņa sūdzību par pārkāpumu pret Apvienotās Karalistes iestādēm.

44. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka, ja Apvienotās Karalistes iestādes kopš 2000. gada būtu veikušas būtiskus uzlabojumus IVN direktīvas tiesiskajā režīmā, tagad būtu vairāki ieraksti par projekta IVN pārbaudēm.

45. Turklāt piesārņojums neattiecās uz IVN procesa riska pārvaldības mērķiem. IVN direktīva attiecas uz piesārņojuma novēršanas procesiem. Komisija nav paskaidrojusi, kura regula vai politika tai liedz veikt turpmākus pasākumus saistībā ar iespējamiem IVN pārkāpumiem, ko izdarījusi dalībvalsts, izņemot gadījumus, kad ir pierādījumi par piesārņojumu. Katrā ziņā attiecīgajam projektam netika izstrādāta vides monitoringa programma. Tādējādi nav iespējams ziņot par šādiem piesārņojuma gadījumiem. Tāpat nav iespējams secināt, ka teritorija nerada piesārņojumu. Sūdzības iesniedzējs arī apgalvoja, ka nav veikts pienācīgs novērtējums par projekta iespējamo ietekmi uz blakus esošās Usk upes ĪADT. Turklāt tas, ka Lotery Reen nav novirzīts uz pilnīgi konkrētu kanālu, kā paredzēts sanācijas stratēģijā, nozīmē, ka starp atkritumu poligonu un Lotery Reen ir piesārņojuma ceļš. Lotery's Reen iztukšojas tieši Usk upes ĪADT. Tādējādi Komisija nevar paļauties uz Apvienotās Karalistes iestāžu paziņojumiem, kas nav pamatoti ar atbilstošiem pierādījumiem.

Ombuda novērtējums

46. Vispirms ombuds atgādina, ka saskaņā ar Savienības tiesu judikatūru Komisijai ir plaša rīcības brīvība lemt par to, vai celt prasību pret dalībvalsti par iespējamu ES tiesību aktu pārkāpumu[10]. Šī rīcības brīvība neaprobežojas tikai ar dažām ES tiesību aktu jomām, un tās izmantošana nav atkarīga no Komisijas iepriekšēja paziņojuma šajā sakarā konkrētā sūdzībā par pārkāpumu, kā, šķiet, uzskata sūdzības iesniedzējs.

47. Tomēr ombuda pilnvaras attiecībā uz šādām sūdzībām aprobežojas ar pārbaudi, vai Komisija ir rīkojusies ar pienācīgu rūpību saistībā ar tai iesniegto sūdzību par pārkāpumu[11]. Šajā sakarā ombuda veiktajā pārskatīšanā tiek mēģināts noskaidrot, vai Komisija: a) ievēroja noteikumus un procedūras, kas noteiktas 2002. gada paziņojumā par attiecībām ar sūdzības iesniedzēju saistībā ar Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem ("2002. gada paziņojums")[12], kura mērķis ir izveidot skaidru un pārredzamu sistēmu sūdzību izskatīšanai par pārkāpumiem; un b) sniedza pienācīgu pamatojumu, atbildot uz tai iesniegtajām sūdzībām par pārkāpumiem.

48. Ombuds norāda, ka sūdzības iesniedzēja sākotnējais apgalvojums attiecās uz procedūras aspektiem, kas saistīti ar to, kā Komisija izskata viņa sūdzību par pārkāpumu. Komisija paskaidroja, ka tad, kad sūdzības iesniedzējs sākotnēji vērsās pie ombuda, tā vēl nebija pieņēmusi lēmumu par viņa sūdzību par pārkāpumu. Ombuda izmeklēšanas gaitā Komisija lūdza Apvienotās Karalistes iestādēm sniegt paskaidrojumus par vienu no iepriekš minētās sūdzības par pārkāpumu aspektiem. Apvienotās Karalistes iestāžu atbilde uz iepriekš minēto Komisijas pieprasījumu tika nosūtīta sūdzības iesniedzējam, un viņš tika aicināts iesniegt savus apsvērumus par šo jautājumu. Izvērtējusi Apvienotās Karalistes iestāžu atbildi un sūdzības iesniedzēja apsvērumus, Komisija 2012. gada 7. februārī nolēma izbeigt sūdzības iesniedzēja pārkāpuma lietu.

49. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka Komisija ir ievērojusi procedūras prasības, kas noteiktas tās 2002. gada paziņojumā. Pirmkārt, saskaņā ar paziņojuma 7. pantu tā informēja sūdzības iesniedzēju par pasākumiem, kas veikti, atbildot uz viņa sūdzību. Otrkārt, pēc tam, kad sūdzības iesniedzējs 2010. gada februārī iesniedza sūdzību, Komisija 2010. gada jūnijā paziņoja viņam par savu nodomu izbeigt lietu. Tomēr, ņemot vērā sūdzības iesniedzēja iesniegto papildu informāciju, Komisija 2011. gada 30. martā sazinājās ar Apvienotās Karalistes iestādēm un 2012. gada 7. februārī nolēma lietu izbeigt. Tas liecina, ka, lai gan Komisija nepieņēma iepriekš minēto lēmumu viena gada laikā no sūdzības reģistrēšanas dienas, kā noteikts 2002. gada paziņojumā, tās kavēšanās bija pamatota ar pasākumiem, kas veikti, lai noskaidrotu lietas faktus, atbildot uz sūdzības iesniedzēja sniegto papildu informāciju.

50. Attiecībā uz Komisijas pienākumu sniegt pienācīgu pamatojumu ombuds saprot, ka sūdzības iesniedzēja sūdzības ir vērstas pret Komisijas 2012. gada 7. februāra lēmumu slēgt viņa sūdzību par pārkāpumu. Tādējādi ombuda veiktā pārskatīšana attieksies tikai uz šo lēmumu.

51. Viņš vispirms atgādina, ka, lemjot par to, vai uzsākt pārkāpuma procedūru pret dalībvalsti un tādējādi izmantot savu rīcības brīvību, Komisijai ir rūpīgi jārod līdzsvars starp visām iesaistītajām interesēm. Saskaņā ar iedibināto judikatūru[13] ES interesēs ir nodrošināt, lai dalībvalstis pilnībā un pareizi piemērotu ES tiesību aktus. Tas nozīmē, ka, konstatējot pārkāpuma esamību, Komisijai savas rīcības brīvības ietvaros ir jāizlemj, vai būtu lietderīgi uzsākt pārkāpuma procedūru, ja Savienības tiesību vienveidīgas ievērošanas mērķi varētu sasniegt citādi vai tas jau ir sasniegts.

52. Sūdzības iesniedzējs būtībā apgalvoja, ka Komisijai būtu jāievēro pārkāpuma procedūra šādu iemeslu dēļ: i) pastāvīgi tika pārkāpta IVN direktīva, jo valsts iestādes nevienā brīdī vairākposmu attīstības atļaujas piešķiršanas laikā neveica IVN pārbaudi; un ii) valsts plānošanas procesā tika konstatētas nepilnības, kas varētu būt izraisījušas iespējamu teritorijas piesārņošanu. Sūdzības iesniedzējs arī pauda bažas par pārmērīgajām izmaksām saistībā ar pārskatīšanu tiesā Apvienotajā Karalistē attiecībā uz IVN direktīvas pārkāpumiem.

53. Attiecībā uz i) punktā minēto argumentu ombuds saprot, ka Komisija un sūdzības iesniedzējs piekrīt, ka IVN direktīva ir pārkāpta, jo Apvienotās Karalistes iestādes neveica pārbaudāmā projekta IVN pārbaudi laikā, kad tās 2000. gadā piešķīra projekta pamatatļauju. Tomēr šķiet, ka sūdzības iesniedzējs un Komisija nav vienisprātis par laikposmu un turpmāko projekta posmu, kad šo pārkāpumu būtu bijis iespējams novērst (26. punkts). Tomēr Komisija neuzskata, ka kopumā būtu lietderīgi turpināt izskatīt šo sūdzības iesniedzēja sūdzības aspektu, ņemot vērā, ka: a) valsts tiesību akti pa šo laiku ir grozīti, lai tie atbilstu IVN direktīvas noteikumiem; un b) šādas procedūras nedotu nekādus praktiskus rezultātus attiecībā uz Glebelands Development, ņemot vērā to, ka kopš tā laika ir pagājuši 10 gadi un projekts vismaz daļēji jau ir īstenots.

54. Ombuds uzskata, ka principā tas ir apmierinošs pamatojums Komisijas lēmumam izmantot savu rīcības brīvību un neizskatīt tai iesniegto sūdzību par pārkāpumu. Kā Komisija pamatoti ir norādījusi, tās rīcības brīvība saskaņā ar LESD 258. pantu ir jāsaprot kā līdzeklis Savienības tiesību pārkāpumu novēršanai, nevis kā līdzeklis dalībvalstu sodīšanai par pārkāpumiem. Šajā gadījumā tas, ka Apvienotās Karalistes iestādes nav veikušas IVN pārbaudi, jau ir risināts vairākās tiesas procedūrās, un valsts tiesību akti ir attiecīgi grozīti. Tāpēc Komisijai bija pamats atturēties no prasības celšanas pret Apvienoto Karalisti par ES tiesību aktu pārkāpumu, kas noticis noteiktā brīdī, ņemot vērā to, ka Apvienotās Karalistes iestādes vēlāk grozīja valsts tiesību aktus. Jauna pārkāpuma procedūra par to pašu jautājumu nebūtu lietderīga un būtu pretrunā ES tiesību aktueffet utile.

55. Turklāt Komisija uzsvēra, ka, pat ja tas tiktu pierādīts, apgalvotajam pārkāpumam, kura dēļ dalībvalsts nav veikusi pienācīgu pārbaudi, nebūtu dzīvotspējīga tiesiskās aizsardzības līdzekļa, ja vien netiktu pierādīts, ka, iespējams, būtu jāveic kādi pasākumi, lai novērstu esošu piesārņojuma avotu. Šā iemesla dēļ Komisija pieprasīja Apvienotās Karalistes iestādēm iesniegt papildu informāciju par iespējamo Usk upes ĪADT piesārņojumu. Ombuds uzskata, ka šī prasība ir pamatota atbilde uz sūdzības iesniedzēja otro argumentu.

56. Pēc tam, kad Komisija bija saņēmusi papildu informāciju no Apvienotās Karalistes iestādēm par šajā teritorijā veikto darbu uzraudzību, tā slēdza lietu. Tomēr sūdzības iesniedzējs, šķiet, apgalvo, ka Apvienotās Karalistes iestāžu sniegtā informācija nav faktiski pareiza, jo attiecīgajam projektam nebija izveidota monitoringa programma, kas varētu pierādīt, ka teritorija nerada piesārņojumu. Ombuds nevar piekrist sūdzības iesniedzējam šādu iemeslu dēļ. Apvienotās Karalistes iestādes nepārprotami atbildēja Komisijai, ka attiecīgais piesārņojums nepastāv. Ombuds nesaskata, kāpēc Komisijai nevajadzētu uzticēties Apvienotās Karalistes iestādēm, jo īpaši ņemot vērā to, ka sūdzības iesniedzējs nav iesniedzis objektīvus pierādījumus, kas liek apšaubīt valsts iestāžu veikto novērtējumu.

57. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja bažām par pārmērīgajām izmaksām, kas saistītas ar pārskatīšanu tiesā Apvienotajā Karalistē, ombuds norāda, ka Komisija jau ir nolēmusi nodot šo lietu izskatīšanai Tiesā kā IVN direktīvas pārkāpumu.

58. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka Komisija ir sniegusi precīzu un pamatotu pamatojumu, kāpēc tā nolēma slēgt sūdzības iesniedzēja sūdzību. Tādēļ viņš nekonstatē administratīvu kļūmi saistībā ar sūdzības iesniedzēja apgalvojumu. No tā izriet, ka viņa prasība nevar tikt apmierināta.

B. Secinājumi

Pamatojoties uz izmeklēšanu par šo sūdzību, ombuds to slēdz ar šādu secinājumu:

Nav pieļautas administratīvas kļūmes.

Sūdzības iesniedzējs un Komisija tiks informēti par šo lēmumu.

 

P. Nikiforos Diamandouros

Strasbūrā, 2012. gada 9. jūlijā

---

[1] Direktīva 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu, OV L 175, 5.7.1985., 40. lpp.

[2] Šie argumenti ietver tos, kas iesniegti kopā ar sākotnējo sūdzību un Komisijas atzinumu, ar kuriem puses apmainījušās tieši, un tos, kas nosūtīti ombudam. Ja tas attiecas uz lietas attīstību, minētie argumenti ietver arī tos, kas izklāstīti sūdzības iesniedzēja apsvērumos par Komisijas atzinumu, un tos, kas ietverti Komisijas papildu atzinumā un sūdzības iesniedzēja apsvērumos par minēto atzinumu, ja tas ir būtiski, ņemot vērā lietas attīstību.

[3] Grozījumi izdarīti ar Padomes 1997. gada 3. marta Direktīvu 97/11/EK, ar ko groza Direktīvu 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu, OV L 73, 14.3.1997., 5. lpp., un Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. maija Direktīvu 2003/35/EK, ar ko paredz sabiedrības līdzdalību dažu ar vidi saistītu plānu un programmu izstrādē un ar ko attiecībā uz sabiedrības līdzdalību un iespēju griezties tiesās groza Padomes Direktīvas 85/337/EEK un 96/61/EK, OV L 156, 25.6.2003., 17. lpp.

[4] Komisija atsaucās uz lietām C-508/03, Komisija pret Apvienoto Karalisti, Krājums 2006, I-3969. lpp., un C-495/08, Komisija pret Apvienoto Karalisti, Krājums 2009, I-188. lpp. Prejudiciālus lūgumus Tiesai vienlaikus iesniedza valstu jurisdikcijas par vienu un to pašu jautājumu: Lieta C-75/08, Mellor, Krājums 2009, I-3799. lpp.

[5] Apvienotās Karalistes tiesību akti tika grozīti pēc Tiesas 2006. gada 4. maija sprieduma lietā C-508/03.

[6] Noteikts saskaņā ar Padomes Direktīvu 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (OV L 206, 22.7.1992., 7. lpp.).

[7] Komisija paskaidroja, ka tā ir saņēmusi šo vēstuli pēc tās vēstules nosūtīšanas tajā pašā dienā.

[8] Komisija nosūtīja sūdzības iesniedzējam šīs atbildes kopiju.

[9] Lieta C-530/11, Komisija/Apvienotā Karaliste.

[10] Skatīt lietu C-200/88, Komisija pret Grieķiju, ECR [1990] I-4299, 9. punkts.

[11] Lēmums par sūdzību 1561/2010/FOR, pieejams ombuda tīmekļa vietnē.

[12] COM/2002/0141 galīgā redakcija, OV 244, 10.10.2002., 5.–8. lpp.

[13] Spriedumā lietā Molkerei-Zentrale Tiesa nosprieda, ka:

"procedūras [valsts līmenī] ir paredzētas, lai aizsargātu individuālās tiesības konkrētā gadījumā, kamēr Kopienas iestāžu iejaukšanās mērķis ir vispārēja un vienota Kopienas tiesību aktu ievērošana."