Sūdzības priekšvēsture

1. ES projektu MEDA/MAR/2005/017205 “Prestations d’assistance technique pour la gestion et la coordination du programme d’appui sectoriel à la résorption de l’habitat insalubre au Maroc” (“projekts”) reglamentēja līguma noteikumi ar norādi EuropeAid – 122495/C/SV/MA (“līgums”). Gruppo Soges un Komisija to noslēdza 2006. gada 10. oktobrī.

2. 2008. gada 28. maijā Gruppo Soges parakstīja cesijas līgumu ar Soges. Šajā līgumā bija paredzēts, ka gadījumā, ja Gruppo Soges sāktu pašlikvidāciju, cits uzņēmums (Soges) pārņemtu Gruppo Soges līgumu ar Komisiju. Gruppo Soges 2008. gada 30. maijā lūdza Komisijas piekrišanu nodot Soges savas tiesības un pienākumus saskaņā ar līgumu.

3. Komisija pieņēma Gruppo Soges iepriekš minēto pieprasījumu. 2008. gada 12. septembrī tā parakstīja līguma grozījumu, ar kuru aizstāja galveno darbuzņēmēju (aizstājot Gruppo Soges ar Soges) un mainīja galvenā darbuzņēmēja bankas datus. Saskaņā ar grozījumu pārējie sākotnējā līguma noteikumi un nosacījumi palika nemainīgi.

4. Sūdzības iesniedzējs 2007. gada 28. decembrī noslēdza līgumu ar Gruppo Soges, lai strādātu par projekta ekspertu.

5. Laikā no 2008. gada janvāra līdz maijam viņš veica četrus komandējumus projekta ietvaros, bet Gruppo Soges viņam maksāja tikai par vienu no tiem. Kad Soges pārņēma līgumu, Gruppo Soges joprojām bija jāsamaksā sūdzības iesniedzējam nesamaksātā summa 23 500 EUR apmērā par trim komandējumiem.

6. Tādējādi sūdzības iesniedzējs noslēdza papildinājumu savam līgumam ar Gruppo Soges, lai ņemtu vērā Gruppo Soges aizstāšanu ar Soges. Ar papildinājumu viņa sākotnējais līgums tika pagarināts līdz 2008. gada 30. novembrim un tika paredzēts 24 dienu papildu apmaksāts darbs (vairāk komandējumu). Visi pārējie viņa sākotnējā līguma noteikumi palika nemainīgi.

7. Sūdzības iesniedzējs 2008. gada otrajā pusgadā strādāja pie projekta ar Soges un saņēma atlīdzību par šo darbu. Tomēr Soges viņam nesamaksāja summu, ko viņam bija parādā Gruppo Soges.

8. Itālijas iestādes 2008. gada 27. novembrī pasludināja Gruppo Soges par bankrotējušu. Līdz minētajam datumam tā nebija samaksājusi sūdzības iesniedzējam.

9. Sūdzības iesniedzējs 2009. gada 16. martā informēja Komisiju par iepriekš minēto un lūdza to iejaukties Soges lietā, lai nodrošinātu, ka viņš saņem pienākošos maksājumu.

10. Soges 2009. gada 18. augustā informēja sūdzības iesniedzēju, ka saskaņā ar cesijas līgumu, kas parakstīts ar Gruppo Soges, Gruppo Soges norādīja Soges "līgumisko parādu sarakstu, kurus pārņems Soges, bet pārējos maksās Gruppo Soges"[1]. Sūdzības iesniedzēja pieprasītā summa EUR 23 500 apmērā nebija iekļauta šajā sarakstā.

11. Sūdzības iesniedzējs 2009. gada 9. un 13. oktobrī vēlreiz rakstīja Komisijai, atkārtojot savu prasību samaksāt EUR 23 500 par darbu pie projekta.

12. Komisija 2009. gada 10. novembrī atbildēja uz sūdzības iesniedzēja iepriekš minēto saraksti. Tā viņu informēja, ka viņa sūdzību ir pārsūtījusi Soges.

13. Soges 2009. gada 19. novembrī informēja Komisiju par savu nodomu noslēgt nolīgumu ar dažiem projektā iesaistītajiem ekspertiem, tostarp sūdzības iesniedzēju, kurš vēl nebija saņēmis samaksu. Komisija nepiekrita šim ierosinātajam pasākumam.

14. Sūdzības iesniedzējs 2009. gada 20. novembrī vēlreiz vērsās pie Komisijas saistībā ar savu nesamaksāto maksājumu. Komisija atbildēja ar 2009. gada 18. decembra vēstuli. Tā atkārtoti uzsvēra, ka tai nav līgumsaistību attiecībā uz projekta galvenā darbuzņēmēja apakšuzņēmējiem.

15. Komisija 2010. gada 15. janvārī samaksāja Soges galīgo maksājumu par projektu.

16. Pēc tam sūdzības iesniedzējs, kuram Gruppo Soges, Soges vai Komisija nebija samaksājusi, vērsās pie Eiropas Ombuda.

Izmeklēšanas priekšmets

17. Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā apgalvoja, ka Komisija ir rīkojusies nolaidīgi, i) pieļaujot atšķirīgu attieksmi pret viena un tā paša projekta ekspertiem un ii) nenodrošinot, ka Komisijas galvenais līgumslēdzējs izpilda savas līgumsaistības pret ekspertiem.

18. Viņš apgalvoja, ka Komisijai būtu jāmaksā atlikums par viņa darbu projektā, kā arī zaudējumi, proti, kopējā summa 47 000 EUR apmērā.

Izmeklēšana

19. Ombuds 2010. gada 8. jūnijā sāka izmeklēšanu un lūdza Komisiju sniegt atzinumu līdz 2010. gada 30. septembrim. Pēc saņemšanas Komisijas atzinums tika nosūtīts sūdzības iesniedzējam, aicinot iesniegt apsvērumus. Sūdzības iesniedzējs savus apsvērumus nosūtīja 2010. gada 3. novembrī.

20. Ombuds 2011. gada 4. martā provizoriski konstatēja administratīvu kļūmi un saskaņā ar ombuda statūtu 3. panta 5. punktu pēc apspriešanās ar sūdzības iesniedzēju par šo priekšlikumu ierosināja Komisijai mierizlīgumu.

21. Komisija 2011. gada 26. maijā lūdza pagarināt termiņu atbildes nosūtīšanai uz ombuda priekšlikumu par mierizlīgumu.

22. Komisija 2011. gada 27. jūlijā atbildēja uz ombuda priekšlikumu par mierizlīgumu. Šī atbilde tika nosūtīta sūdzības iesniedzējam, aicinot iesniegt apsvērumus līdz 2011. gada 30. septembrim.

23. Ombuds 2011. gada 21. oktobrī lūdza Komisiju sniegt papildu informāciju saistībā ar sūdzības iesniedzēja sūdzību.

24. Komisija atbildēja 2012. gada 19. janvārī. Šī atbilde tika nosūtīta sūdzības iesniedzējam, kurš savus apsvērumus nosūtīja 2012. gada 28. februārī.

25. Sūdzības iesniedzējs 2012. gada 2. aprīlī un 4. jūnijā nosūtīja papildu korespondenci saistībā ar savu sūdzību.

Ombuda analīze un secinājumi

A. Apgalvojums par nolaidīgu rīcību

Ombudam iesniegtie argumenti

26. Pamatojot savu apgalvojumu, sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija ir rīkojusies nolaidīgi, nenodrošinot, ka tās galvenais darbuzņēmējs izpilda savas līgumsaistības pret ekspertiem. Viņš norādīja, ka ir informējis Komisiju, ka viņam nav samaksāts par darbu, ko viņš veicis projekta ietvaros. Tomēr, viņaprāt, Komisija nav sniegusi pienācīgu atbildi. Turklāt viņš norādīja, ka viņam netika maksāts, jo i) tika aizstāts Komisijas galvenais līgumslēdzējs un ii) Komisija pienācīgi neuzraudzīja pārņemšanas noteikumus. Līdz ar to ekspertiem, kuri pirms pārņemšanas nebija saņēmuši atlīdzību, tā vispār netika maksāta. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Komisijas maksājumi jaunajam vadošajam līgumslēdzējam ietvēra ekspertu honorārus.

27. Savā atzinumā Komisija vispirms norādīja, ka šajā lietā pastāv divas atšķirīgas līgumattiecības. Pirmais bija starp Komisiju un tās galveno līgumslēdzēju (sākotnēji Gruppo Soges, pēc tam Soges), bet otrais – starp galveno līgumslēdzēju un sūdzības iesniedzēju. Komisija uzsvēra, ka tai nav līgumattiecību ar sūdzības iesniedzēju. Šajā sakarā tā atsaucās uz Vispārējās tiesas judikatūru [2] un vispārīgajiem nosacījumiem tās līgumā ar galveno darbuzņēmēju [3]. Komisija nezināja par noteikumiem līgumā starp tās galveno līgumslēdzēju (sākotnēji Gruppo Soges un pēc tam Soges) un sūdzības iesniedzēju un nevarēja iejaukties šāda līguma izpildē. Jo īpaši Komisija norādīja, ka tā "nemaksāja Soges konkrētu summu EUR 23 500 apmērā, kas atbilst sūdzības iesniedzēja pieprasītajai summai" un " zināja par pakalpojumiem, par kuriem tā bija samaksājusi Soges, un cita starpā par sūdzības iesniedzēja sniegtajiem pakalpojumiem, bet neko citu"[4].

28. Komisija norādīja, ka tā nevar uzraudzīt galvenā darbuzņēmēja saistību izpildi pret sūdzības iesniedzēju. Tā varēja tikai uzraudzīt sava līguma ar galveno darbuzņēmēju pienācīgu īstenošanu. Šajā sakarā Komisija pieprasīja un saņēma garantijas gan no Soges, gan Gruppo Soges, ka to cesijas līgums ir saderīgs ar piemērojamiem tiesību aktiem un jo īpaši ka Gruppo Soges kreditori tiks aizsargāti pēc pārņemšanas. Tas nozīmēja arī to, ka Gruppo Soges projekta sākumā izvēlēto ekspertu grupu uzturēs Soges.

29. Komisija arī uzraudzīja "visus savus līgumus" ar Gruppo Soges, lai nodrošinātu, ka tos pārņem jaunais galvenais līgumslēdzējs Soges [5]. Tomēr tas neiejaucās līgumattiecībās starp Gruppo Soges, Soges un tā ekspertiem, tostarp sūdzības iesniedzēju.

30. Komisija tikās ar Gruppo Soges un Soges un noslēdza sākotnējā līguma grozījumu. Ar šo grozījumu Gruppo Soges aizstāja ar Soges. Ar šo grozījumu netika automātiski grozīti līgumi starp Gruppo Soges un tās ekspertiem. Komisija norādīja, ka pats sūdzības iesniedzējs ir atzinis, ka ir noslēdzis papildinājumu savam sākotnējam līgumam ar Gruppo Soges, lai nodotu savu līgumu Soges. Komisija norādīja, ka tai nav zināmi šā papildinājuma noteikumi, kas veido juridisko pamatu līgumattiecībām starp sūdzības iesniedzēju Gruppo Soges un Soges. Komisija uzskata, ka iepriekš minētais papildinājums rada konfliktu starp tā galveno līgumslēdzēju un sūdzības iesniedzēju, ņemot vērā, ka Soges uzskata, ka tas nav pārņēmis no Gruppo Soges sūdzības iesniedzēja pieprasīto nesamaksāto maksājumu. Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija secināja, ka tā nav rīkojusies nolaidīgi attiecībā uz līguma izpildi ar galveno darbuzņēmēju.

31. Attiecībā uz nolīgumu, kas 2009. gada novembrī tika apspriests starp Soges un ekspertiem, kuriem netika maksāts, Komisija paskaidroja, ka tā nevar apstiprināt šādu nolīgumu. Šāda rīcība būtu i) iejaukusies līgumattiecībās starp galveno darbuzņēmēju un tā ekspertiem; ii) pārkāpa savas līgumsaistības un iii) pret neapmaksātiem ekspertiem izturējās citādi nekā pret citiem ekspertiem.

32. Komisija norādīja, ka tā ir rīkojusies ar pienācīgu rūpību, vairākas reizes jautājot galvenajam darbuzņēmējam par nesamaksātajām summām, kas pienākas projektā strādājošajiem ekspertiem. Šajā sakarā Komisija atsaucās uz savām 2009. gada 1. aprīļa, 25. augusta un 22. oktobra vēstulēm, kas tika nosūtītas galvenajam līgumslēdzējam, atsaucoties uz neapmaksāto ekspertu situāciju.

33. Visbeidzot, Komisija noraidīja sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, jo nebija cēloņsakarības starp tā darbībām un iespējamo kaitējumu, kas nodarīts sūdzības iesniedzējam. Tā arī norādīja, ka sūdzības iesniedzēja pieprasītā summa tika aprēķināta patvaļīgi, ņemot vērā, ka strīda summa starp Soges un sūdzības iesniedzēju bija EUR 23 500, savukārt sūdzības iesniedzējs pieprasīja EUR 47 000, nesniedzot pierādījumus par papildu zaudējumiem, kas varētu pamatot šādu prasību.

34. Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos uzsvēra, ka, īstenojot projektu, eksperti strādāja tieši ar Komisijas delegāciju Marokā, nevis ar Soges vai Gruppo Soges. Lai gan projekts tika veiksmīgi īstenots eksperta darba rezultātā, viņam netika maksāts. Komisija esot rīkojusies negodīgi, apgalvojot, ka tai nav līgumattiecību ar ekspertiem.

35. Turklāt Komisija neesot ņēmusi vērā veidu, kādā Gruppo Soges līguma izpildes laikā izturējās pret saviem ekspertiem, proti, nesamaksājot tiem laikus. Komisija nebrīdināja ekspertus par Gruppo Soges sarežģīto finansiālo stāvokli un pienācīgi neuzraudzīja līguma nodošanu no Gruppo Soges Soges. Komisijai bija jānodrošina, i) ka līguma nodošana no Gruppo Soges Soges neietekmē projektā iesaistīto ekspertu nesamaksātos maksājumus un ii) ka visas no līguma izrietošās tiesības un pienākumus pārņems Soges no Gruppo Soges. Piekrītot cesijas līgumam starp Gruppo Soges un Soges, Komisija apstiprināja Soges un Gruppo Soges rīcību attiecībā pret ekspertiem.

36. Sūdzības iesniedzējs piekrita Komisijas argumentam, ka atlikušais maksājums, kas viņam bija jāmaksā saskaņā ar projektu, bija EUR 23 500. Tādējādi viņš grozīja savu sākotnējo prasību, samazinot to līdz EUR 23 500.

Ombuda sākotnējais novērtējums, kura rezultātā tika ierosināts mierizlīgums

37. Kā pareizi norādījis sūdzības iesniedzējs, pareizas finanšu pārvaldības princips prasa, lai Komisija rūpīgi pārbaudītu uzņēmumu finansiālo stāvokli, kad tā nolemj ar tiem noslēgt līgumu par ES projekta īstenošanu. Tomēr, tā kā Komisija 2006. gadā noslēdza līgumu ar Gruppo Soges un Soges pārņēma Gruppo Soges divus gadus vēlāk (lai gan Gruppo Soges sarežģītā finansiālā stāvokļa dēļ), nevar apgalvot, ka šajā gadījumā Komisija nav izpildījusi iepriekš minēto pienākumu.

38. Turklāt saskaņā ar līgumu [6] galvenā līgumslēdzēja aizstāšana bija iespējama tikai ar Komisijas piekrišanu. Pamatojoties uz līguma grozījumiem, ko parakstīja visi trīs, proti, Komisija, Soges un Gruppo Soges, šķiet, ka "Gruppo Soges tiesību un pienākumu nodošana Soges tika veikta, pamatojoties uz Komisijai sniegtajām garantijām, ka cesija ir saderīga ar visiem piemērojamiem tiesību aktiem un jo īpaši ka kreditori tiks aizsargāti"[7].

Ombuds nesaprata, kāpēc tajā laikā Komisijai nevajadzēja uzticēties iepriekš minētajām garantijām.

39. Jebkurā gadījumā Komisijai nevajadzēja paļauties uz šādām garantijām, bet tā vietā tai bija jāuzrauga Soges atbilstība tām.

40. Komisija apgalvoja, ka, 2009. gada 1. aprīlī, 25. augustā un 22. oktobrī nosūtot Soges vēstules, tā uzraudzīja, vai Gruppo Soges kreditori (t. i., eksperti, kuriem Gruppo Soges vēl nebija samaksājis, kad Soges veica pārņemšanu) patiešām bija aizsargāti. Šajā sakarā ombuds norāda, ka 2009. gada 25. augusta vēstulē Komisija atgādināja Soges, ka "pēc Gruppo Soges brīvprātīgas likvidācijas Soges pārņēma visas savas saistības, tostarp maksājumus visiem ekspertiem, kuri bija strādājuši pie projekta"[8]. Tajā pašā vēstulē Komisija piebilda, ka "tā ir samaksājusi Soges par diviem rēķiniem (atsauces Nr. 130 un Nr. 397) EUR 72 765 00 apmērā saistībā ar [sūdzības iesniedzēja] darbu projektā"[9]. Komisija 2009. gada 22. oktobra vēstulē atkārtoja, ka "pamatojoties uz nomas līgumu, Soges ir pārņēmis no Gruppo Soges visas juridiskās aktīvās un pasīvās attiecības " .

41. Tomēr ombuds uzskata, ka Komisija konkrētajos apstākļos labi apzinājās, ka minētā rīcība nebūs efektīva.

42. Pirmkārt, ja Komisija "uzraudzīja savus līgumus ar galveno darbuzņēmēju" , tai bija pamatoti jāzina pārņemšanas noteikumi, proti, ka Soges pēc pārņemšanas nebūs jāveic visi maksājumi ekspertiem un ka daži maksājumi paliks Gruppo Soges tiešā atbildībā. Otrkārt, kad Komisijai tika lūgts apstiprināt starp Gruppo Soges un Soges noslēgto cesijas līgumu, tā tika informēta, ka Gruppo Soges ir finansiālas problēmas. Treškārt, Komisija, kurai bija vairāki līgumi ar Gruppo Soges [10], pamatoti zināja, ka Itālijas tiesa 2008. gada 27. novembrī ir pasludinājusi tās līgumslēdzēju par bankrotējušu. Iepriekš minētie elementi skaidri norāda, ka ekspertiem, kuriem pirms pārņemšanas netika samaksāts, bija maz cerību, ka Soges vai Gruppo Soges maksās vēlāk. Tāpēc ombuds nesaprata, kāpēc Komisija samaksāja Soges galīgo maksājumu par projektu.

43. Šajā sakarā ombuds neuzskatīja, ka Komisija varētu paļauties uz acīmredzamo faktu, ka tai nav tiešu līgumattiecību ar ekspertiem, tostarp sūdzības iesniedzēju, un vienlaikus izpildīt savas līgumsaistības pret galveno darbuzņēmēju.

44. Šajā sakarā ombuds norādīja, ka Komisija samaksāja galvenajam līgumslēdzējam divus rēķinus [11] par sūdzības iesniedzēja pakalpojumiem. Viņš saprata, ka iepriekš minētā maksājuma (“effet utile”) faktiskais mērķis bija kompensēt sūdzības iesniedzējam darbu, ko viņš veicis saskaņā ar līgumu. Procedūras ziņā Komisija, šķiet, ir rīkojusies pareizi, veicot iepriekš minēto maksājumu galvenajam darbuzņēmējam saskaņā ar līgumu. Tomēr ombuds norādīja, ka attiecīgās summas vismaz daļēji netika izlietotas paredzētajam mērķim, jo sūdzības iesniedzējs nesaņēma pilnu maksājumu, kas viņam pienākas par darbu pie projekta. Ņemot vērā to, ka tādējādi maksājuma "effet utile" netika izpildīts, ombuds uzskatīja, ka Komisija kļūdījās, maksājot tikai iepriekš minēto summu.

45. Turklāt ombuds norādīja, ka, aktīvi pieprasot saviem līgumslēdzējiem rīkoties taisnīgi attiecībā uz ekspertiem, kas iesaistīti ES finansētos projektos, Komisija pati rīkojas taisnīgi [12]. Pat ja Komisijai nav tiešu līgumattiecību ar šādiem ekspertiem, tam, cik lielā mērā tās līgumpartneri ir vai nav rīkojušies godīgi, vajadzētu būt būtiskai nozīmei Komisijas novērtējumā par to, vai līgums ir izpildīts pareizi.

46. Kopumā ombuds uzskatīja, ka nepietiek ar to, ka Komisija ar vēstuli(-ēm) un diezgan neskaidri informē galveno darbuzņēmēju par to, ka tai būtu jāievēro savas finansiālās saistības pret apakšuzņēmējiem. Komisijas rīcībā bija citi līdzekļi, jo tā bija līgumslēdzēja puse līgumā ar galveno darbuzņēmēju. Šajā sakarā ombuds norādīja, ka līguma vispārīgo nosacījumu 29. panta 8. punktā ir paredzēts, ka Komisija var apturēt maksājumus galvenajam darbuzņēmējam jebkurā situācijā, par kuru tas ir atbildīgs un kura varētu negatīvi ietekmēt projekta izpildi. Komisija 2009. gada 10. novembra vēstulē, kas adresēta sūdzības iesniedzējam, pati atzina, ka „ja attiecības starp līgumslēdzējiem un apakšuzņēmējiem negatīvi ietekmē sniegto pakalpojumu izpildi, Komisija var paredzēt sankcijas. Šīs sankcijas var būt finansiālas sankcijas un pat līguma atcelšana"[13]. Visbeidzot, saskaņā ar līguma statūtu 7. punkta 5. apakšpunktu "līgumslēdzējs veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka ekspertu rīcībā vienmēr ir nepieciešamais atbalsts… viņu uzdevuma veikšanai. Tai būtu regulāri jāpārskaita finansējums Marokai, lai nodrošinātu līgumā izklāstīto darbību izpildi un regulārus maksājumus tās personālam"[14].

47. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds izdarīja pagaidu konstatējumu, ka, neatbalstot sūdzības iesniedzēja maksājuma pieprasījumu, Komisija nav rīkojusies uzmanīgi. Tas varētu būt administratīvas kļūmes gadījums. Tādēļ ombuds saskaņā ar Eiropas Ombuda statūtu 3. panta 5. punktu iesniedza turpmāk izklāstīto priekšlikumu par mierizlīgumu:

"Ņemot vērā ombuda konstatējumus, Komisija varētu pieprasīt Soges veikt atlikušo maksājumu sūdzības iesniedzējam."

Argumenti, kas iesniegti ombudam pēc viņa mierizlīguma priekšlikuma

48. Atbildē uz ombuda priekšlikumu par mierizlīgumu Komisija paziņoja, ka tā piekrīt šim priekšlikumam. Tā savai atbildei pievienoja attiecīgi 2011. gada 23. marta un 2011. gada 11. maija vēstuļu kopijas. Komisija 2011. gada 23. martā vaicāja Soges par tās atteikumu maksāt sūdzības iesniedzējam. Soges atbildēja ar vēstuli tajā pašā dienā [15]. Savā atbildē Soges atkārtoja, ka ir izpildījis visas savas saistības, kas izriet no projekta. Turklāt Soges norādīja, ka tā nesaprot, kāpēc Komisija ir izvēlējusies ieņemt nostāju strīdā starp privātpersonām. Tā arī norādīja, ka sūdzības iesniedzējs nav ne uzsācis civilprocesu pret Soges, ne iesniedzis maksājuma pieprasījumu tieši Gruppo Soges likvidatoram. Tomēr Soges nolēma konsultēties ar ārēju juridisko konsultantu, lai noskaidrotu iespēju apmierināt sūdzības iesniedzēja prasību. Pēc šīs atbildes Komisija 2011. gada 11. maijā nosūtīja Soges vēl vienu vēstuli. Šajā vēstulē tā oficiāli pieprasīja Soges veikt nenomaksāto maksājumu sūdzības iesniedzējam ar šādiem nosacījumiem: "Des lors, et à la demande du Médiateur nous vous invitons à régler de façon extra-judiciaire les factures du [plaignant] au titre de ses honoraires restés impayés". Saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju Soges nebija atbildējis uz iepriekš minēto Komisijas pieprasījumu līdz brīdim, kad tā nosūtīja atbildi uz ombuda mierizlīguma priekšlikumu.

49. Komisija arī norādīja, ka tā nesaskatīja iemeslus, kāpēc tā nevarēja paļauties uz Itālijas iestāžu, kas atbildīgas par likvidāciju, sniegtajām garantijām attiecībā uz pārņemšanas nosacījumiem, proti, ka kreditoru tiesības tiks aizsargātas. Komisija pieņēma galvenā darbuzņēmēja maiņu projektam tikai pēc tam, kad tā bija saņēmusi iepriekš minētās garantijas no Itālijas iestādēm. Turklāt Komisija apturēja maksājumus Soges, ja bija iemesls uzskatīt, ka situācija varētu negatīvi ietekmēt projekta izpildi. Tā atsāka šos maksājumus, tikai pamatojoties uz iepriekš minētajām garantijām. Pēc tam Komisijai nebija pamata apturēt maksājumus, ņemot vērā to, ka galvenais darbuzņēmējs pildīja savus pienākumus.

50. Visbeidzot, Komisija norādīja, ka tā nevarēja iejaukties privātajās līgumattiecībās starp sūdzības iesniedzēju un Soges un nezināja līguma noteikumus starp galveno līgumslēdzēju un apakšuzņēmējiem. Turklāt “Komisijai nav tiesību nodrošināt, ka ekspertiem izmaksā naudu, kas pārskaitīta tās līgumslēdzējiem”. Tiklīdz Komisija veic maksājumu, darbuzņēmēja pienākums ir nodrošināt savlaicīgus maksājumus ekspertiem.

51. Savos apsvērumos par Komisijas atbildi uz ombuda priekšlikumu par mierizlīgumu sūdzības iesniedzējs norādīja, ka 2011. gada 10. jūlijā viņš no Soges saņēma vēstules kopiju, ko Soges bija nosūtījis ES delegācijai Marokā [16]. Minētajā vēstulē Soges ierosināja kompensēt sūdzības iesniedzējam neapmaksātos komandējumus projekta ietvaros, pārmaksājot viņam par jauniem pakalpojumiem, ko sūdzības iesniedzējs sniegtu Soges saistībā ar nākotnes (iespējams, ES) projektu [17]. Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka viņš „ir sašutis par to, ka šādi priekšlikumi, kas ir gandrīz nelikumīgi, varētu tikt iesniegti viņam un Komisijai”. Sūdzības iesniedzējs lūdza, lai viņu informē par delegācijas reakciju uz šo vēstuli. Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka savā 2011. gada 23. marta vēstulē Soges apsolīja sniegt Komisijai ārējā juridiskā konsultanta sīki izstrādātu atzinumu par sūdzības iesniedzējam nesamaksāto maksājumu. Tomēr tā to neizdarīja.

52. Komisija 2012. gada 19. janvārī papildināja iepriekš minēto atbildi uz ombuda priekšlikumu par mierizlīgumu pēc ombuda attiecīga lūguma [18]. Komisija vispirms apstiprināja, ka Soges 2011. gada 10. jūlija vēstule, uz kuru sūdzības iesniedzējs atsaucās savos apsvērumos, ir atbilde uz Komisijas 2011. gada 11. maija vēstuli Soges. Savā vēstulē Soges pauda vēlmi rast risinājumu sūdzības iesniedzēja situācijai. Komisija uzskata, ka tas bija pozitīvi. Tomēr Komisija uzskata, ka Soges neierosināja "skaidru galīgo risinājumu" šim jautājumam, kas acīmredzot bija atkarīgs no ārējiem juridiskajiem atzinumiem, ko tas saņemtu.

53. Komisija uzskatīja, ka Soges 2011. gada 10. jūlija atbildi nevar uzskatīt par piemērotu atbildi uz aicinājumu rast ārpustiesas risinājumu šajā jautājumā divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Soges ierosināja maksāt sūdzības iesniedzējam, kā to pieprasīja Komisija, bet tikai tad, ja nākamie ārējie juridiskie atzinumi atļautu šo maksājumu. Komisija uzskata, ka šis nosacījums pats par sevi ir pretrunā izlīguma principam šajā jautājumā. Otrkārt, ja juridiskā konsultācija aizliegtu veikt pieprasīto maksājumu, Soges piedāvātais alternatīvais risinājums ir tāds, ka sūdzības iesniedzējs to pārmaksā par hipotētiskiem pakalpojumiem nākotnē, ko viņš sniegtu Soges labā. Komisija norādīja, ka tā nevar atbalstīt šādu priekšlikumu, kas ir balstīts uz mākslīgu pārmērīgu maksu par nenoteiktiem pakalpojumiem nākotnē.

54. Komisija uzskata, ka Soges 2011. gada 10. jūlija atbilde ir “ne vairāk kā starpposma atbilde uz tās vēstuli un iespējams pirmais solis ceļā uz Soges un sūdzības iesniedzēja neatrisinātā strīda atrisināšanu”. Komisija piebilda, ka tā nav saņēmusi nekādu citu informāciju par Soges juridiskās konsultācijas rezultātiem vai kādu citu priekšlikumu.

55. Komisija paziņoja, ka tā turpinās centienus veicināt galīgā risinājuma panākšanu šajā jautājumā, atgādinot Soges par saviem solījumiem. Tā arī mudinās to īstenot savus priekšlikumus, lai apmierinātu sūdzības iesniedzēja prasību. Tomēr, tā kā Soges nav līgumattiecību ar sūdzības iesniedzēju, Komisija nevar piespiest Soges izpildīt savas līgumsaistības pret sūdzības iesniedzēju.

56. Savos apsvērumos par iepriekš minēto Komisijas atbildi sūdzības iesniedzējs atzinīgi novērtēja ES delegācijas Marokā centienus panākt pozitīvu iznākumu viņa sūdzībai. Tomēr viņš apstrīdēja Komisijas argumentus i) par to, ka tā nevarēja iejaukties privātajās līgumattiecībās starp Soges un viņu, un ii) par to, ka tā nezināja līguma noteikumus starp galveno līgumslēdzēju un ekspertiem. Šajā sakarā viņš norādīja, ka delegācija nodrošina projekta "efektīvu pārvaldību" , jo tā piekrīt ekspertu izvirzīšanai, nosaka viņu komandējumus un pieņem viņu darbu. Sūdzības iesniedzējs secināja, ka būtu taisnīgi, ja viņam tiktu maksāts tikai par darbu projektā.

57. Turpmākajā 2012. gada 2. aprīļa sarakstē sūdzības iesniedzējs norādīja, ka pa šo laiku viņš ir saņēmis jaunas sarakstes kopijas starp Komisiju un Soges [19]. Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju 2012. gada 20. februārī ES delegācija Marokā nosūtīja vēl vienu vēstuli uzņēmumam Soges, pieprasot tam veikt atlikušo maksājumu sūdzības iesniedzējam. Ar 2012. gada 14. marta vēstuli Soges atteicās to darīt. Šajā sakarā tas apgalvoja, ka i) Komisija samaksāja Gruppo Soges, nevis Soges par sūdzības iesniedzēja darbu projektā un tādējādi ii) Komisijas uzstājība, ka Soges maksā sūdzības iesniedzējam, nebija atbilstoša. Sūdzības iesniedzējs atkārtoti uzsvēra, ka delegācija nodrošina projekta faktisko pārvaldību un tāpēc tai ir jāpārliecinās, ka viņš saņem atlīdzību par savu darbu.

Ombuda novērtējums pēc viņa mierizlīguma priekšlikuma

58. Ombuds norāda, ka pēc mierizlīguma priekšlikuma un papildu jautājumiem Komisijai tā sazinājās ar Soges un nosūtīja tai divas oficiālas un pārliecinošas vēstules (2011. gada 11. maijā un 2012. gada 20. februārī), kurās tā skaidri pieprasīja Soges samaksāt sūdzības iesniedzējam. Ombuds uzskata, ka šādu vēstuļu nosūtīšana Soges bija atbilstoša Komisijas rīcība, atbildot uz ombuda priekšlikumu par mierizlīgumu.

59. Turklāt savā atbildē uz ombuda priekšlikumu par mierizlīgumu Komisija paziņoja, ka tā to pieņem, un apņēmās turpināt centienus palīdzēt atrisināt šo jautājumu, atgādinot Soges par tā pienākumiem maksāt sūdzības iesniedzējam, neierobežojot savus centienus laikā. Tāpēc ombude saprot, ka Komisija turpinās mudināt Soges veikt atlikušo maksājumu sūdzības iesniedzējam, neraugoties uz līdz šim saņemtajām negatīvajām atbildēm. Ir pamatoti sagaidīt, ka Komisija izmantos visus tās rīcībā esošos līdzekļus, lai pārliecinātu Soges mainīt savu nostāju. Turklāt ombuds paļaujas uz to, ka Komisija informēs viņu un sūdzības iesniedzēju par tās turpmāko kontaktu ar Soges rezultātiem. Šajā sakarā ombuds turpmāk izteiks vēl vienu piezīmi.

60. Ņemot vērā iepriekš izklāstīto Komisijas apņemšanos, ombuds ir nolēmis lietu slēgt.

B. Secinājums

Pamatojoties uz izmeklēšanu par šo sūdzību, ombuds to slēdz ar šādu secinājumu:

Turpmāka izmeklēšana nav pamatota.

Sūdzības iesniedzējs un Komisija tiks informēti par šo lēmumu.

Papildu piezīme

Ombuds paļaujas, ka, neraugoties uz negatīvajām atbildēm, ko tas līdz šim ir saņēmis no Soges, Komisija turpmākajā saziņā ar Soges turpinās mudināt to veikt atlikušo maksājumu sūdzības iesniedzējam. Ir pamatoti sagaidīt, ka Komisija izmantos visus tās rīcībā esošos līdzekļus, lai pārliecinātu Soges mainīt savu nesadarbīgo nostāju. Turklāt ombuds paļaujas uz to, ka Komisija informēs viņu un sūdzības iesniedzēju par tās turpmāko kontaktu ar Soges rezultātiem.

 

P. Nikiforos Diamandouros

Strasbūrā, 2012. gada 9. jūlijā

---

[1] Franču valodā: "Gruppos Soges nous a indiqué une liste de dettes qui devaient être relevées par Soges, tandis que d'autres dettes, (...) restaient chez Gruppo Soges qui s'engageait à les payer directement."

[2] 2010. gada 29. jūnija rīkojums lietā T-515/08 Mauerhofer/Komisija, vēl nav publicēts.

[3] Līguma vispārīgo noteikumu 4.3. pantā noteikts, ka „līgums starp galveno darbuzņēmēju un apakšuzņēmēju nerada līgumattiecības starp apakšuzņēmēju un Komisiju”.

[4] Franču valodā: "(...) le montant de 23 500 EUR réclamé par le plaignant à Soges ne se reflète pas par un paiement d'un montant équivalent de la Commission à Soges. La Commission sait pour quelles prestations elle a rétribué Soges et, entre autres, pour les prestations exécutés par le plaignant, mais rien de plus.

[5] Šajā sakarā ombuds norāda, ka viņš ir saņēmis vēl vienu sūdzību no eksperta, kas strādā pie cita ES projekta. Šā pēdējā projekta īstenošana bija atkarīga no cita līguma, ko noslēdza Komisija un Gruppo Soges un ko pēc tam pārņēma Soges (sūdzība 1811/2009/(BB)FOR).

[6] Līguma 7.6. pants ir formulēts šādi: (franču valodā) "Toute modification de la composition du consortium sans le consentement préalable du pouvoir adjudicateur est considérée comme un défaut d'exécution du marché."

[7] Sākotnējā līguma starp Komisiju, Gruppos Soges un Soges grozījums ir šāds: "Le remplacement de Gruppo Soges par Soges est effectué (...) sur la base des assurances reçues du liquidateur de Gruppo Soges (...) qui certifie que le "Contrat de louage d'entreprise comprenant un engagement a formuler une offre irrévocable d'achat" établi le 28 mai 2008 entre Gruppo Soges et Soges est conforme au droit et lois en vigueur, en en en particulier avec les règles concernant la liquidation des sociétés et celles sur la protection des droits des créditeurs."

[8] Franču valodā: "Nous tenons donc a rappeler vos obligations suite a la procédure dite de "liquidation administrativa coatta" dont la société Gruppo Soges a fait l'objet, en particulier l'obligation de rémunérer tous les experts qui on travaille dans le cadre du contrat."

[9] Franču valodā: "Nous tenons aussi à rappeler que la Commission vous a verse 72.765,00 Euros au titre des honoraires de M. Tribillon objet des factures Soges Spa n° 130 et 397."

[10] Kā Komisija norādījusi savā atzinumā (mierizlīguma 23. punkts).

[11] Minēts Komisijas 2010. gada 25. augusta vēstulē.

[12] Eiropas Labas administratīvās prakses kodeksa 11. pantā ir noteikts, ka "ierēdņi rīkojas objektīvi, taisnīgi un saprātīgi." Turklāt ombuds ir konsekventi paudis šādu viedokli: "lai gan Komisija rīkojas saskaņā ar tiesību aktiem, neiejaucoties strīdos starp līgumslēdzējiem un apakšuzņēmējiem, nevajadzētu par zemu novērtēt iespaidu, kas paliek apakšuzņēmējiem. Saskaņā ar Komisijas centieniem tuvināt Eiropu pilsoņiem un iedvesmot viņus ar pārliecību par ES un tās iestādēm, ombuds uzskata, ka Komisijai ir lietderīgi veikt visus iespējamos pasākumus, lai izvairītos no situācijām, kas pilsoņiem rada nepamatotu negatīvu iespaidu par ES iestādēm." (Ņemts no ombuda lēmuma par viņa pašiniciatīvas izmeklēšanu OI/1/2006/TN, pieejams viņa tīmekļa vietnē)

[13] Franču valodā: "dans le cas ou la relation entre le contractant et les sous-traitants influence négativement la performance des services fournis, la Commission peut envisager des sanctions. Ces sanctions peuvent prendre la forme de pénalités financiers et aller jusqu'à la résiliation du contrat."

[14] Franču valodā: "L'attributaire prendra toutes les mesures nécessaires pour que ses experts aient en permanentence a leur disposition les appuis (...) requis pour l'accomplissement de leur mission. Il devra effectuer un transfert régulier des fonds au Maroc pour l'exécution des activités prévues dans le contrat et assurer le paiement régulier de son personnel."

[15] Komisija savam atzinumam pievienoja šīs atbildes kopiju.

[16] Sūdzības iesniedzējs saviem apsvērumiem pievienoja šīs vēstules kopiju.

[17] Franču valodā: "Dans le cadre d'une cooperation avec [le plaignant], sur des projets futurs, nous comptons proposalr [au plaignant] des honoraires supérieurs au standard ordinaires et habituelles, afin d'atteindre l'obtention par le plaignant, d'une recette plus haute comme appui partiel a l'impossibilité d'un totale recouvrement des créances envers l'original et unique entreprise débitrice Gruppo Soges".

[18] Ombuds lūdza Komisiju a) paskaidrot, vai Soges 2011. gada 10. jūlija vēstule ES delegācijai Marokā, pēc Komisijas domām, ir atbilstoša atbilde uz tās 2011. gada 11. maija vēstuli, un, ja atbilde ir "jā", b) paskaidrot, kādus turpmākus pasākumus Komisija ir veikusi vai plāno veikt šajā sakarā.

[19] Sūdzības iesniedzējs neiesniedza šīs sarakstes kopijas.