Sūdzības priekšvēsture

1. Sūdzība attiecas uz laiku, kas Eiropas Komisijai bija vajadzīgs, lai novērtētu Polijas iestāžu nostāju pārkāpuma lietā.

2. Sūdzības iesniedzējs uzzināja, ka Komisija ir uzsākusi pārkāpuma procedūru pret Poliju saistībā ar šķēršļiem transportlīdzekļu ar stūri labajā pusē reģistrācijai Polijā. Saskaņā ar Polijas tiesību aktiem jaunus un lietotus transportlīdzekļus ar stūri labajā pusē Polijā reģistrēt nevar.

3. Komisija uzskatīja, ka šie reģistrācijas ierobežojumi ir nesamērīgs šķērslis transportlīdzekļu ar stūri labajā pusē importam Polijā. Attiecībā uz lietotiem transportlīdzekļiem šķēršļi to reģistrācijai ir pretrunā LESD 34. pantam, un attiecībā uz jauniem transportlīdzekļiem šie šķēršļi ir pretrunā Padomes Direktīvai 70/311 EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju stūres iekārtu [1] un Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 5. septembra Direktīvai 2007/46/EK, ar ko izveido sistēmu mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju, kā arī tādiem transportlīdzekļiem paredzētu sistēmu, sastāvdaļu un atsevišķu tehnisku vienību apstiprināšanai [2].

4. Komisija 2010. gada 1. oktobrī nosūtīja Polijas iestādēm argumentētu atzinumu, aicinot tās saskaņot savus tiesību aktus ar ES tiesību aktiem. Polijas iestādes atbildēja uz Komisijas argumentēto atzinumu 2010. gada 2. decembrī, proti, Komisijas noteiktajā divu mēnešu termiņā.

5. Sūdzības iesniedzējs 2011. gada jūnijā vēstulē un e-pastā iesniedza Komisijai sūdzību par attiecīgajiem Polijas tiesību aktiem.

6. Komisija 2011. gada 5. jūlijā viņu informēja, ka tā izvērtē Polijas iestāžu 2010. gada 2. decembra atbildi uz argumentēto atzinumu. "pirms [tā] varētu ierosināt lietu nodot izskatīšanai Tiesā." Tā arī paziņoja, ka tā informēs sūdzības iesniedzēju par jebkādām izmaiņām lietas materiālos. Nedēļu vēlāk sūdzības iesniedzējs vērsās pie Eiropas Ombuda.

7. Komisija 2011. gada 15. jūlijā sniedza sūdzības iesniedzējam Polijas iestāžu iesniegto argumentu kopsavilkumu, lai pamatotu reģistrācijas ierobežojumus. Tajā pašā dienā viņš atbildēja Komisijai, sniedzot pretargumentus par Polijas iestāžu nostāju.

Izmeklēšanas priekšmets

8. Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā iesniedza vienu apgalvojumu un vienu apgalvojumu. Nākamajā rindkopā izklāstīto iemeslu dēļ ombuds sāka izmeklēšanu par sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, bet ne par viņa prasību. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija saprātīgā termiņā nav novērtējusi Polijas iestāžu atbildi uz Komisijas argumentēto atzinumu par attiecīgo pārkāpuma procedūru.

9. Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja prasību, ka Komisijai būtu nekavējoties jāvēršas Tiesā pret Poliju, ombuds paskaidroja sūdzības iesniedzējam, ka viņš nevar izskatīt viņa prasību divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, kamēr Komisija nav izvērtējusi dalībvalsts atbildi uz argumentētu atzinumu, tā nevar izlemt, vai vērsties Tiesā. Otrkārt, ņemot vērā attiecīgo judikatūru, privātpersona nevar lūgt Komisiju celt prasību Tiesā pret dalībvalsti [3].

10. Pēc tam, kad Komisija savā atzinumā bija norādījusi, ka 2011. gada 28. septembrī tā ir nolēmusi celt Tiesā prasību par attiecīgo pārkāpumu, sūdzības iesniedzējs atkārtoti iesniedza savu sākotnējo prasību ar dažām izmaiņām. Viņš būtībā apgalvoja, ka Komisija nolēma aizkavēt prasības celšanu Vispārējā tiesā un ka tai būtu jāatturas no turpmākas kavēšanās. Šajā ziņā viņš apgalvoja, ka Tiesas kanceleja 2011. gada 13. decembrī viņu informēja, ka līdz šim Tiesā nav izskatīta neviena lieta pret Poliju par transportlīdzekļu ar stūri labajā pusē reģistrāciju.

11. Tomēr ombuds šo grozīto prasību neiekļaus izmeklēšanā. Ombuds nevar izslēgt, ka Komisija varētu norādīt pamatotus iemeslus, kāpēc tā nav iesniegusi Tiesā pārkāpuma lietu līdz 2011. gada 13. decembrim. Tomēr ombuds būtu varējis novērtēt šādus iemeslus šīs izmeklēšanas ietvaros tikai tad, ja sūdzības iesniedzējs šajā sakarā vispirms būtu vērsies pie Komisijas [4]. Sūdzības iesniedzējs to nedarīja, tāpēc viņa prasība ir nepieņemama, jo Komisija iepriekš nav saņēmusi administratīvu informāciju.

Izmeklēšana

12. Ombuds 2011. gada 31. augustā lūdza Komisiju sniegt atzinumu par sūdzību. Komisija 2011. gada 25. novembrī iesniedza savu atzinumu, kas tika nosūtīts sūdzības iesniedzējam apsvērumu sniegšanai. Savus apsvērumus viņš iesniedza 2011. gada 5. decembrī un papildināja tos 2011. gada 13. decembrī.

Ombuda analīze un secinājumi

Ievadpiezīmes

13. Ombuds norāda, ka sūdzība attiecas uz to, ka Polijas iestādes, iespējams, neievēro ES tiesību aktus par preču brīvu apriti (LESD 34. pants) un Direktīvas 70/311/EEK un 2007/46/EK [5]. Šajā sakarā Ombuds atgādina, ka saskaņā ar LESD 228. pantu Eiropas Ombudam ir pilnvaras pieņemt un izskatīt sūdzības par ES iestāžu, struktūru un aģentūru pieļautām administratīvām kļūmēm. Tādēļ ombudam nevar iesniegt sūdzību par nevienas citas iestādes vai personas rīcību.

14. Tādējādi ombuda uzdevums nav pārbaudīt ES vai valsts tiesību aktu pamatotību un to, vai valsts iestādes ir pareizi piemērojušas valsts vai Eiropas tiesību aktus. Iepriekš minēto iemeslu dēļ ombuds, izmeklējot šo sūdzību, izskatīs tikai jautājumu par iespējamu Komisijas pieļautu administratīvu kļūmi.

15. Ombuds uzskata, ka šobrīd ir lietderīgi atgādināt par savām pilnvarām, ņemot vērā Komisijas pārsteidzošo apgalvojumu atzinumā [6], ka viņam sūdzība būtu jāuzskata par nepieņemamu, jo tā ir iesniegta Tiesā. Viņš cer, ka Komisijai tagad ir skaidrs, ka ombuda pārbaude attiecas tikai uz Komisijas rīcību pirmstiesas procedūrā, savukārt Tiesas pārbaude attiecas uz dalībvalsts pārkāpumu.

A. Apgalvojums par nepamatotu termiņu, kas nepieciešams, lai novērtētu Polijas iestāžu atbildi uz argumentēto atzinumu

Ombudam iesniegtie argumenti

16. Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā norādīja, ka 2011. gada jūlijā Komisija viņu informēja, ka pašlaik tiek analizēta Polijas iestāžu atbilde uz argumentēto atzinumu, kas tai tika nosūtīta septiņus mēnešus iepriekš, proti, 2010. gada decembrī. Tāpēc viņš apgalvoja, ka septiņu mēnešu termiņš, ko Komisija prasīja, lai izskatītu Polijas iestāžu atbildi uz argumentēto atzinumu, bija pārmērīgs.

17. Savā atzinumā Komisija vispirms precizēja attiecīgos faktus. Tā norādīja, ka kopumā tā izskata 16 sūdzības par šķēršļiem transportlīdzekļu ar stūri labajā pusē reģistrācijai Polijā. Pēc pirmās procedūras, kas tika reģistrēta 2008. gada augustā, tika sākta pārkāpuma procedūra 2008/4700. Sūdzības iesniedzēja 2011. gada jūnija sūdzība bija pēdējā no 16 sūdzībām. Komisija 2010. gada 1. oktobrī pārkāpuma procedūras 2008/4700 ietvaros nosūtīja Polijas iestādēm argumentētu atzinumu. Atbilde tika saņemta 2010. gada 2. decembrī. 2010. gada 17. decembrī atbilde tika iztulkota, un pēc tam sākās iekšējas konsultācijas.

18. Vienlaikus Komisija izskatīja līdzīgu lietu pret Lietuvu (ar atsauces numuru 2009/4229). Komisija arī nosūtīja Lietuvas iestādēm argumentētu atzinumu, uz kuru tās atbildēja 2011. gada 19. janvārī. Lietuvas iestādes izvirzīja tādus pašus argumentus par ceļu satiksmes drošību kā Polijas iestādes. Turklāt viņi lūdza tikšanos ar Komisiju, lai apspriestu šo lietu. "Konsekvences un vienlīdzīgas attieksmes pret dalībvalstīm labad" Komisija nolēma "sagaidīt sanāksmes iznākumu" , kurā Lietuvas iestādēm bija jāierosina vai jāpieņem alternatīva reģistrācijas aizliegumam. Sanāksme notika 2011. gada 17. martā. Komisija ierosināja dažādas iespējas, lai mēģinātu panākt līdzsvarotu un samērīgu risinājumu, bet "atbilde netika saņemta" .

19. Komisijas atbildīgais dienests 2011. gada 27. aprīlī sagatavoja detalizētu paziņojumu, kurā analizēja visus Polijas iestāžu izvirzītos argumentus. Pēc tam dienesta vēstules projekts tika izplatīts iekšējām apspriedēm ar saistītajiem dienestiem, lai "stiprinātu argumentus" .

20. Komisijas dienesti 2011. gada 27. jūlijā piekrita "ierosinātajai" lietas nodošanai izskatīšanai Eiropas Savienības Tiesā. Komisija 2011. gada 28. septembrī pieņēma lēmumu nodot lietu izskatīšanai Tiesā.

21. Otrkārt, Komisija uzskatīja, ka Polijas iestāžu atbildi uz Komisijas argumentēto atzinumu nebūtu bijis iespējams novērtēt savlaicīgāk, neapdraudot novērtējuma kvalitāti un tādējādi nekaitējot pārkāpuma procedūras rezultātam. Lietā izvirzītie sarežģītie juridiskie jautājumi prasīja plašu juridisko analīzi. Turklāt jautājums bija ļoti tehnisks. Bija arī jānodrošina konsekvence pieejā, kas pieņemta attiecībā uz jauniem transportlīdzekļiem (attiecībā uz to, kādi saskaņotie tiesību akti pastāv) un iepriekš reģistrētiem transportlīdzekļiem (attiecībā uz to, kādi saskaņotie tiesību akti nepastāv). Visbeidzot, Komisijai savā analīzē bija jāņem vērā plašā rīcības brīvība, kas dalībvalstīm ir, nosakot ceļu satiksmes drošības līmeni, un iespēja tām pamatot reģistrācijas ierobežojumus.

22. Treškārt, Komisija uzskatīja, ka tā ir savlaicīgi informējusi sūdzības iesniedzēju par pārkāpuma procedūras attīstību.

23. Visbeidzot, Komisija atsaucās uz Tiesas judikatūru, kurā noteikts, ka LESD 258. panta noteikumi ir jāpiemēro "bez attiecīga Komisijas pienākuma rīkoties noteiktā termiņā, izņemot gadījumus, kad [258.] pantā paredzētās pirmstiesas procedūras pārmērīgais ilgums var apgrūtināt attiecīgās dalībvalsts iespējas atspēkot Komisijas argumentus un tādējādi pārkāpt tiesības uz aizstāvību "[7]. Tas tā nebija. Turklāt tā norādīja, ka "laikam, ko Komisija pavada attiecīgajā pirmstiesas procedūrā, būtu jāļauj attiecīgajai dalībvalstij sakārtot savus tiesību aktus ar ES tiesību aktiem " .

24. Savos apsvērumos par Komisijas atbildi sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisijas pamatojums nav skaidrs. Viņš vēlējās zināt, kāpēc aizkavēšanās (lai gan neliela) radās, jo bija nepieciešams iztulkot Polijas iestāžu atbildi, kad Komisijai nepārprotami ir darbinieki, kuri saprot poļu valodu. Sūdzības iesniedzējs arī vēlējās uzzināt, kāpēc Komisija tikai 2011. gada 27. aprīlī sagatavoja paziņojumu, kurā bija ietverta Polijas iestāžu atbildes analīze. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka jebkura kavēšanās, kas Polijas lietā radusies sakarā ar izredzēm rast risinājumu Lietuvas lietā, ir netaisnīga pret sūdzības iesniedzējiem Polijā. Pat ja Lietuvas valdība izmantoja tos pašus argumentus kā Polijas valdība, bija pamats ātri virzīt uz priekšu juridisko analīzi, lai sagatavotos gaidāmajai 17. marta sanāksmei.

25. Sūdzības iesniedzējs uzskatīja, ka šā pārkāpuma apstākļos Komisijas komentārs par to, ka laikam, ko tā velta pirmstiesas procedūrai, būtu jāļauj dalībvalstij saskaņot savus tiesību aktus ar ES tiesību aktiem, ir "satraucošs ". Šajā sakarā viņš norādīja, ka Polijas iestāžu atbilde kopumā bija tāda, ka Polija būtu gatava grozīt apstrīdēto likumu, tiklīdz tās ceļu infrastruktūra būs līdzvērtīga Rietumeiropas ceļu infrastruktūrai [8]. Tas pamatoti varētu aizņemt “desmitgades vai paaudzes”. Tādējādi Komisijas komentārs varēja parādīt, ka tā nav rūpīgi izlasījusi Polijas iestāžu atbildi vai vismaz neuzskata ombuda izmeklēšanu par patiesas pārskatīšanas iespēju.

26. Sūdzības iesniedzējs pauda šaubas par to, vai attiecīgie juridiskie jautājumi ir pietiekami sarežģīti, lai pamatotu to, ka Komisijai bija vajadzīgi vairāki mēneši, lai novērtētu Polijas iestāžu atbildi. Viņš norādīja, ka Komisijai bija vajadzīgi visi šie mēneši, lai novērtētu atbildi, kuras sagatavošanai Polijas valdībai tika doti tikai divi mēneši. Lielākā daļa atbildē ietverto argumentu Komisijai bija labi zināmi no tās iepriekšējās saziņas ar Polijas iestādēm, kad Komisija jau bija izstrādājusi svarīgus pretargumentus. Attiecīgais pārkāpums attiecas uz ES tiesību jomu, kas Komisijas Juridiskajam dienestam ir ļoti labi zināma. Tās spējai ātri risināt problēmas šajā jomā vajadzētu būt daudz lielākai nekā jebkurai dalībvalstij vai juridiskajam birojam.

27. Visbeidzot, sūdzības iesniedzējs vēlējās noskaidrot, uz kuru notiekošo “tiesvedību” Komisija atsaucās 2011. gada 25. novembra atzinuma beigās, ja līdz apsvērumu iesniegšanas brīdim, proti, 2011. gada 5. decembrim, Komisija nebija cēlusi Tiesā prasību par attiecīgo pārkāpumu.

Ombuda novērtējums

28. Kā pamatoti norāda Komisija, Tiesa nav atsaukusies ne uz vienu termiņu, kurā Komisijai būtu jārīkojas saskaņā ar LESD 258. pantu. Turklāt tā vairākkārt ir nospriedusi, ka tiesvedība saskaņā ar LESD 258. pantu ir pieņemama pat tad, ja Komisijai pēc argumentēta atzinuma sniegšanas ir vajadzīgi vairāki gadi, lai celtu prasību tiesā [9]. Tāpēc Komisijai ir pamats paziņot, ka tai ir zināma [10] rīcības brīvība attiecībā uz to, kad tā uzsāk tiesvedību saskaņā ar LESD 258. pantu. Tomēr tā nevar atsaukties uz savu rīcības brīvību, lai pamatotu savu administratīvo nevēlēšanos rīkoties [11].

29. Šajā pašā kontekstā tiesību aktos nav noteikts skaidrs vai noteikts termiņš, kurā Komisijai pienākumu neizpildes procedūras administratīvajā posmā ir jāizskata dalībvalstu atbildes uz Komisijas argumentētajiem atzinumiem. Komisijas 2002. gada paziņojumā Eiropas Parlamentam un Eiropas ombudam par attiecībām ar sūdzības iesniedzēju saistībā ar Kopienas tiesību aktu pārkāpumiem [12] šajā sakarā nekas nav teikts. Paziņojumā tikai noteikts, ka “Komisijas dienesti parasti izmeklēs sūdzības, lai pieņemtu lēmumu izdot oficiālu paziņojumu vai izbeigt lietu ne vēlāk kā viena gada laikā no dienas, kad Ģenerālsekretariāts reģistrējis sūdzību”.

30. Lai gan Komisijai tādējādi ir rīcības brīvība novērtēt, cik daudz laika tai var būt nepieciešams, lai novērtētu dalībvalsts atbildi uz tās argumentēto atzinumu un lemtu par nākamo soli, uz šīs rīcības brīvības izmantošanu tomēr attiecas labas pārvaldības principi. Viens no šiem principiem, kas nostiprināts ES Pamattiesību hartā, ir tāds, ka ES iestādēm, struktūrām un aģentūrām būtu jārīkojas saprātīgā termiņā [13].

31. Tādējādi Komisijai savs novērtējums par attiecīgās dalībvalsts atbildi uz tās argumentēto atzinumu būtu jāpabeidz saprātīgā termiņā, t. i., kā to definējusi Tiesa, termiņā, kas nav acīmredzami nesaprātīgs, ņemot vērā lietas apstākļus [14].

32. Alternatīvi Komisija varētu parādīt, i) kāpēc tai objektīvi bija vajadzīgs vairāk laika novērtējumam un kā šis novērtējums tika veikts, vai ii) ka tai bija jāveic turpmāki pasākumi, lai precizētu vai pabeigtu novērtējumu, piemēram, uzdodot attiecīgajai dalībvalstij papildu jautājumus.

33. Rezumējot, labas pārvaldības principi paredz, ka Komisijai ir jāizskaidro pilsoņiem iemesli, kāpēc tai ir jāveic nākamais posms pārkāpuma procedūras pirmstiesas posmā. Lai gan pilsoņi nav un nevar tikt uzskatīti par pārkāpuma procedūras dalībniekiem, pat ja procedūra tika uzsākta pēc viņu sūdzībām Komisijai, procedūras galīgais iznākums interesē pilsoņus, kuri sūdzējās. Tā tas ir arī attiecībā uz laiku, kas Komisijai nepieciešams, lai efektīvi celtu prasību Tiesā. Patiešām, ja Komisijas prasība pret dalībvalsti tiktu apmierināta, pilsoņi varētu atsaukties uz attiecīgo Tiesas lēmumu kompetentajās valsts tiesās, lai īstenotu savas tiesības. Tāpēc jebkāda nepamatota pārmērīga kavēšanās Komisijas darbībās, kuru rezultātā dalībvalstis pareizi transponē ES tiesību aktus, galu galā var ietekmēt pilsoņu tiesības valsts līmenī.

34. Ombuds norāda, ka administratīvais process, lai novērtētu atbildi uz pamatotu atzinumu, kas ietver iekšējas konsultācijas Komisijā, beidzas, kad dienesti nāk klajā ar priekšlikumu nākamajam posmam. Šajā gadījumā tas notika 2011. gada 27. jūlijā, kad Komisijas dienesti piekrita "ierosinātajai" lietas nodošanai izskatīšanai ES Tiesā. Ņemot vērā to, ka Komisija 2010. gada decembrī saņēma Polijas iestāžu atbildi uz argumentēto atzinumu, tās izvērtēšanai acīmredzot bija vajadzīgi vairāk nekā septiņi mēneši. Ombuds uzskata, ka septiņi mēneši atbildes uz argumentēto atzinumu analīzei šīs lietas apstākļos nebija saprātīgs termiņš.

35. Pirmkārt, kā pareizi norādīja sūdzības iesniedzējs, pamatojoties uz iepriekšējiem kontaktiem starp Komisiju un Polijas iestādēm, Komisijai varēja būt diezgan skaidrs priekšstats par to, ko sagaidīt no atbildes. Otrkārt, kā apgalvo sūdzības iesniedzējs, Komisijas Juridiskais dienests ļoti labi pārzina šo jomu, un tāpēc būtu pamatoti sagaidīt, ka tā analīze tiks veikta ātri un būs ļoti pārliecinoša. Visbeidzot, no Polijas iestāžu atbildes kopsavilkuma, ko Komisija laipni nosūtīja sūdzības iesniedzējam un ko tas pārsūtīja ombudam, izriet, ka atbildē galvenokārt bija ietverti argumenti par drošību uz Polijas ceļiem, nevis juridiski argumenti. Komisijai ir ilgstoša pieredze darbā ar dalībvalstīm, kas pamato ierobežojumus, kurus tās nosaka Līgumā garantētajām pamatbrīvībām, atsaucoties uz tādiem svarīgiem sabiedrības interešu apsvērumiem kā ceļu satiksmes drošības apsvērumi [15].

36. Tāpēc ombuds nesaprot, kāpēc Komisija nebūtu varējusi pabeigt Polijas iestāžu atbildes novērtējumu (vai vismaz provizorisku atbildi) pirms tikšanās ar Lietuvas iestādēm. Tomēr ombuds saprot, ka, iespējams, bija nepieciešams atlikt Polijas iestāžu atbildes novērtējuma galīgos secinājumus līdz brīdim, kad tā tikās ar Lietuvas iestādēm, kas attiecās uz tāda paša veida pārkāpumu. Kā pareizi norādījusi Komisija, tai bija konsekventi jāreaģē uz tāda paša veida pārkāpumiem divās dalībvalstīs un jānodrošina vienlīdzīga attieksme.

37. Tomēr Komisija savā atzinumā nepaskaidroja, kāpēc pēc 2011. gada 18. marta sanāksmes ar Lietuvas iestādēm tai vēl bija vajadzīgi aptuveni četri mēneši, lai pabeigtu Polijas iestāžu atbildes novērtējumu [16]. Šajā sakarā ombuds norāda, ka saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju tās iekšējā apspriešanās par šo atbildi sākās jau 2010. gada decembrī. Ja Lietuvas iestāžu argumenti būtībā bija tādi paši kā Polijas iestāžu argumenti, nav skaidrs, kāpēc iekšējo konsultāciju otrā kārta, kas acīmredzot tika sākta pēc tikšanās ar Lietuvas iestādēm, ilga no 2011. gada aprīļa līdz jūlijam. Komisija neminēja, ka šajā laikposmā būtu notikusi saziņa ar Polijas iestādēm.

38. Visbeidzot, ombuds saprot sūdzības iesniedzēja trauksmes sajūtu (minēta iepriekš 25. punktā) Komisijas paziņojumā, ka "laikam, ko Komisija pavada attiecīgajā pirmstiesas procedūrā, būtu jāļauj attiecīgajai dalībvalstij sakārtot savus tiesību aktus ar ES tiesību aktiem. " Šo paziņojumu patiešām varētu uzskatīt par nepiemērotu, ņemot vērā Polijas iestāžu kategorisko paziņojumu, ka tās pārtrauks attiecīgo pārkāpumu, kad Polijas ceļu infrastruktūra "sasniegs citu ES dalībvalstu līmeni ", tas ir, nenoteiktā laikā nākotnē. Tomēr ombuds paļaujas uz to, ka ar šo paziņojumu Komisija drīzāk vēlējās teikt, ka visā pirmstiesas procedūras laikā attiecīgajai dalībvalstij joprojām ir iespēja izbeigt pārkāpumu un ka šajā laikā Komisija ir gatava palīdzēt dalībvalstij labot savu nostāju.

39. Ņemot vērā iepriekš minēto, ombuds uzskata, ka Komisija nav skaidri un pārliecinoši pamatojusi, kāpēc tai bija vajadzīgi septiņi mēneši, lai novērtētu Polijas iestāžu atbildi. Tas bija administratīvas kļūmes gadījums.

40. Tā kā izmeklēšanā nebija neviena apgalvojuma, ombuds neuzskata par lietderīgu lūgt Komisijai papildu paskaidrojumus. Tādēļ viņš slēdz lietu ar aizrādījumu.

C. Secinājumi

Pamatojoties uz izmeklēšanu par šo sūdzību, ombuds to slēdz ar šādu aizrādījumu:

Komisija nav skaidri un pārliecinoši pamatojusi, kāpēc tai bija vajadzīgi septiņi mēneši, lai novērtētu Polijas iestāžu atbildi uz tās argumentēto atzinumu.

Sūdzības iesniedzējs un Komisija tiks informēti par šo lēmumu.

P. Nikiforos Diamandouros

Strasbūrā, 2012. gada 9. februārī

[1] OV īpašais izdevums angļu valodā: I sērija, 1970. nodaļas II daļa, 375. lpp.

[2] OV 2007, L 263, 1. lpp.

[3] Lieta C-371/89 Emrich pret Komisiju [1990] ECR I-1555; Spriedums lietā C-87/89 Sonito/Komisija (Recueil 1990, I-1981. lpp.); Pirmās instances tiesas 1997. gada 17. jūlija spriedums lietā T-201/96 Smanor u.c./Komisija (Recueil, II-1081. lpp.); un Pirmās instances tiesas 2008. gada 3. novembra rīkojums lietā T‐196/08 Srinivasan /Ombuds (Krājumā nav publicēts, 16. punkts).

[4] Eiropas Ombuda statūtu 2. panta 4. punktā ir noteikts, ka pirms sūdzības iesniegšanas „attiecīgās iestādes un struktūras atbilstīgi administratīvā kārtā vēršas pie tām”.

[5] Sk. iepriekš 1. un 2. zemsvītras piezīmi.

[6] Komisija noslēdza savu atzinumu, norādot, ka „[i]kādā gadījumā un ņemot vērā faktu, ka par iespējamajiem faktiem notiek tiesvedība, Komisija uzskata, ka ombudam sūdzība būtu jāuzskata par nepieņemamu.”

[7] Spriedums lietā C-96/89 Komisija/Nīderlande (Recueil 1991, I-2461. lpp., 15. un 16. punkts) un lietā C-207/97 Komisija/Beļģija (Recueil 1999, I-275. lpp., 25. punkts).

[8] Sūdzības iesniedzējs kopā ar saviem apsvērumiem iesniedza Polijas iestāžu atbildes kopsavilkuma kopiju, ko Komisija viņam nosūtīja. Minētās atbildes trešajā daļā ar nosaukumu "Polijas infrastruktūras specifika" ir ietverti šādi apgalvojumi: "Polijas iestādes uzskata, ka ceļu tīklu veids un stāvoklis būtiski ietekmē ceļu satiksmes drošību. … daudzjoslu ceļi, jo īpaši automaģistrāles, neapšaubāmi ir drošākie. Uz tādiem ceļiem kā šie, kas veic daudzus manevrus ar transportlīdzekļiem, kas nav pielāgoti labās puses satiksmei, … nerada tik lielus draudus. Tomēr Polijā dominē … vienas brauktuves. … tranzīts un vietējā satiksme nav atdalīta. Pašlaik Polijā automaģistrāles veido tikai aptuveni 0,2 % no visiem koplietošanas ceļiem. … Polijas iestādes apliecina, ka nākotnē, kad Polijas sabiedrības labklājība sasniegs citu ES dalībvalstu līmeni un tādējādi importēto lietoto transportlīdzekļu daudzums ievērojami samazināsies un vairs nebūs masveidīgs, un turklāt, kad ceļu infrastruktūras stāvoklis tās attīstības un modernizācijas rezultātā nodrošinās augstu drošības līmeni, tās būs gatavas atcelt minētos ierobežojumus attiecībā uz to transportlīdzekļu reģistrāciju, kas pielāgoti kreisās puses satiksmei."

[9] Spriedums lietā C-317/92 Komisija/Vācija (Recueil 1994, I-2039. lpp., 2. un 4. punkts) un lietā C-333/99 Komisija/Francija (Recueil 2001, I-1025. lpp.).

[10] Ģenerāladvokāta Albēra [Alber] secinājumi lietā C-358/97 Komisija/Īrija, 2000, Recueil, I-6301. lpp., 83. punkts: "Tā kā saskaņā ar [LESD 258. pantu] Komisijai ir pienākums celt prasību par jebkuru pienākumu neizpildi, par ko tā uzzina, tai ir fundamentāls pienākums celt prasību. Tomēr tai ir zināma rīcības brīvība, jo īpaši attiecībā uz laiku un veidu, kādā tiek īstenoti dažādie procedūras posmi saskaņā ar [LESD 258.] pantu … Nav vispārēja maksimālā termiņa prasības celšanai Tiesā. Tāpēc Komisijai pēc noteiktā termiņa beigām ir jāizvērtē, kad celt prasību pēc argumentētā atzinuma …" .

[11] Iepriekš minētajā atzinumā 83. punkta pēdējais teikums ir šāds: "Tomēr ārkārtējos gadījumos, kad Komisija nogaida ilgu laiku pirms prasības celšanas un neveic nekādus citus pasākumus pret dalībvalsti, nevar pilnībā izslēgt iespējamo iebildumu, ka tiesības celt prasību ir zaudētas un tādējādi ir ietekmēta prasības pieņemamība. Tomēr Tiesas judikatūra tiecas noraidīt domu, ka Komisijas tiesības celt prasību var tikt zaudētas" (mans izcēlums).

[12] OV 2002, C 244, 5. lpp.

[13] Hartas 41. pantā ar nosaukumu "Tiesības uz labu pārvaldību" ir noteikts: "1. Ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu Union… iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās.

[14] Spriedums lietā T-394/03 Angeletti/Komisija, Krājums-CDL, I-A-2-95. un II-A-2-441. lpp., 61. punkts.

[15] Skatīt, piemēram, lietu C-246/00, Komisija pret Nīderlandi, 2003, ECR I-7485.

[16] Komisija 2011. gada 5. jūlija e-pasta vēstulē sūdzības iesniedzējam patiešām informēja viņu, ka tā "joprojām izvērtē" Polijas iestāžu atbildi.