• Iesniegt sūdzību
  • Pieprasīt informāciju
60th Rome Treaty anniversaryTava Eiropa - Portāls sadarbībai ar Eiropas un valsts informācijas dienestiem tiešsaistē

Iestāžu veiktie pasākumi saistībā ar aizradījumiem un turpmākajām piezīmēm

1. Ievads

Eiropas ombuds kalpo vispārējām sabiedrības interesēm, palīdzot uzlabot pārvaldi un iedzīvotājiem sniegto ES iestāžu pakalpojumu kvalitāti[1]. Vienlaikus ombuds Savienības pilsoņiem un iedzīvotājiem nodrošina alternatīvu iespēju, kā aizsargāt savas intereses. Šī iespēja pastāv papildus ES tiesu aizsardzībai, un tai ne vienmēr ir tāds pats mērķis kā tiesvedībām.

Tikai tiesas ir tiesīgas izdot juridiski saistošus spriedumus un veikt autoritatīvu tiesību aktu interpretāciju. Ombuds var paust priekšlikumus vai ieteikumus un sliktākajā gadījumā piesaistīt lietai politisku uzmanību, sagatavojot īpašu ziņojumu Eiropas Parlamentam. Tādējādi ombuda darbības efektivitāte ir atkarīga no morālās autoritātes, un šā iemesla dēļ ir svarīgi, lai ombuda darbs būtu uzskatāmi godīgs, objektīvs un rūpīgs.

Daži ombuda lēmumi par izmeklēšanas izbeigšanu satur konstruktīvu kritiku un ieteikumus attiecīgajai ES iestādei kritisku un/vai papildu piezīmju veidā. Kritiska piezīme ir balstīta uz pieļautās administratīvās kļūmes konstatējumu, bet papildu piezīme tiek veikta bez šāda konstatējuma. Katru gadu ombuds publicē pētījumu par to, cik lielā mērā ES iestādes ir izskatījušas kritiskās un papildu piezīmes, izdarījušas secinājumus no tām un ieviesušas sistēmiskas izmaiņas, kam turpmāk būtu jāpadara administratīvo kļūmju rašanos mazāk iespējamu.

2. Kritisko piezīmju un papildu piezīmju mērķis

Šajā kontekstā papildu piezīmēm ir viens mērķis – kalpot sabiedrības interesēm, palīdzot attiecīgajai iestādei turpmāk paaugstināt tās administratīvo kvalitāti. Papildu piezīme netiek balstīta uz pieļautās administratīvās kļūmes konstatējumu. Tāpēc tā nebūtu jāsaprot kā kritika iestādei, kam tā ir adresēta, bet drīzāk kā padoma došana par to, kā uzlabot konkrētu praksi, lai paaugstinātu iedzīvotājiem sniegto pakalpojumu kvalitāti.

Savukārt kritiskai piezīmei parasti ir vairāk nekā viens mērķis. Līdzīgi kā papildu piezīmei arī kritiskai piezīmei vienmēr ir audzinošs raksturs – tā informē iestādi par to, ko tā ir izdarījusi nepareizi, lai tā turpmāk varētu izvairīties no līdzīgām administratīvām kļūmēm. Lai palielinātu tās audzinošo potenciālu, kritiskā piezīmē ir norādīts pārkāptais noteikums vai princips un (ja vien tas nav acīmredzami) izskaidrots, kas iestādei konkrētajos lietas apstākļos būtu bijis jādara. Tātad kritiskajā piezīmē ir arī izskaidrots un pamatots ombuda konstatējums par administratīvo kļūmi, un tādējādi tās mērķis ir nostiprināt iedzīvotāju un iestāžu ticību tam, ka savu darbu ombuds veic godīgi un rūpīgi. Turklāt, parādot, ka ombuds ir gatavs vajadzības gadījumā publiski kritizēt iestādes, kritiskās piezīmes palielina sabiedrības ticību ombuda objektivitātei.

Tomēr kritiska piezīme nenozīmē kompensāciju sūdzības iesniedzējam. Ne visi sūdzību iesniedzēji pieprasa kompensāciju, ne visas prasības pēc kompensācijas ir pamatotas. Taču, ja kompensāciju būtu vajadzējis piešķirt, lietas slēgšana ar kritisku piezīmi signalizē par trīskāršu kļūmi. Sūdzības iesniedzējs nav saņēmis gandarījumu; attiecīgā iestāde nav spējusi izlabot administratīvo kļūmi un ombuds nav varējis pārliecināt attiecīgo iestādi mainīt tās nostāju[2].

Ja kompensācija ir piešķirama, vislabāk ir tad, ja attiecīgā iestāde, saņemot sūdzību, uzņemas iniciatīvu, atzīstot administratīvo kļūmi un piešķirot piemērotu kompensāciju. Dažos gadījumos tā varētu būt vienkārša atvainošanās.

Ar šādu rīcību, iestāde parāda savu apņemšanos uzlabot attiecības ar iedzīvotājiem. Tā arī apliecina, ka iestāde ir informēta par to, ko tā ir izdarījusi nepareizi, un tādējādi turpmāk var izvairīties no līdzīgām administratīvām kļūmēm. Šādos gadījumos ombudam nav vajadzības izteikt kritisku piezīmi. Tomēr, ja ir aizdomas, ka konkrētais gadījums ir radies sistēmiskas pamatproblēmas dēļ, ombuds var lemt par izmeklēšanas sākšanu pēc savas iniciatīvas, pat tad, ja konkrētais gadījums ir ticis atrisināts, sniedzot gandarījumu sūdzības iesniedzējam.

3. Kritiskas piezīmes gadījumos, kad mierizlīgums vai ieteikuma projekts nav lietderīgs

No iepriekš minētā var secināt, ka daudzās kritiskās piezīmēs ir norādītas neizmantotās iespējas. Labākais atrisinājums attiecīgajai iestādei būtu bijis atzīt administratīvo kļūmi un piešķirt piemērotu kompensāciju, kas dažos gadījumos varētu būt vienkārša atvainošanās. Ja iestāde tā būtu izdarījusi, nekādas kritiskas piezīmes nebūtu vajadzīgas.

Taču ne vienmēr sūdzības iesniedzējam ir taisnība, un attiecīgajai iestādei ir tiesības aizstāvēt savu viedokli. Apmēram puse no lietām, kuras agrīnā stadijā nav atrisinājusi iestāde, eventuāli rada pamatu konstatējumam par administratīvu kļūmi. Šādos gadījumos iestādēm ir jāizskaidro,  kamēr ombuds ir apmierināts (un dažos gadījumos arī līdz kamēr sūdzības iesniedzējs ir apmierināts), kāpēc tā bija tiesīga rīkoties tā, kā rīkojās, un kāpēc tā nemainīs savu nostāju.

Ja ombuds nav vienisprātis ar iestādi un konstatē administratīvu kļūmi, par kuru sūdzības iesniedzējam būtu jāsaņem kompensācija, parastā procedūra ir piedāvāt mierizlīgumu. Ja iestāde nepamatoti noraida šādu priekšlikumu, parasti nākamais solis ir ieteikuma projekts.

Gadījumos, kad ombuds uzskata, ka ir maz ticams, ka iestāde piekritīs mierizlīgumam vai ka mierizlīgums nebūtu piemērots risinājums, viņš var ķerties tieši pie ieteikuma projekta sagatavošanas. Piedāvājot mierizlīgumu, ombuda nolūks ir panākt vienošanos starp attiecīgo iestādi un atsevišķo sūdzības iesniedzēju, kas bieži vien grib saņemt personisku kompensāciju. Ja kompensējamā administratīvā kļūme galvenokārt skar sabiedrības intereses, ombuds var uzskatīt par atbilstīgāku sagatavot ieteikuma projektu nekā mēģināt panākt mierizlīgumu.

Atvainošanās kā sava veida kompensācija ir pelnījusi, lai to šajā kontekstā pieminētu īpaši. Lai atvainošanās būtu efektīva, tai jābūt patiesai. Atvainošanos, kuru uztver kā nepatiesu, vienmēr tikai sarežģī situāciju. Ticamāka iespēja, ka sūdzības iesniedzējs uztvers, ka atvainošanās ir patiesa, būs tad, ja iestāde to izteiks pēc savas iniciatīvas nevis, reaģējot uz ombuda oficiālu ieteikumu. Šī iemesla dēļ ombuds bieži uzskata, ka nebūtu lietderīgi piedāvāt mierizlīgumu, kas sastāv no atvainošanās. Ieteikuma projekts atvainoties, šķiet, ir pat mazāk noderīgs.

Ja neko nevar darīt, lai labotu administratīvo kļūmi, kritiska piezīme ir godīgs un efektīvs veids, kā izbeigt lietu.

Šādos apstākļos kritiska piezīme ir godīga gan attiecībā pret sūdzības iesniedzēju, gan attiecīgo iestādi. Tā ir godīga attiecībā pret sūdzības iesniedzēju, jo apstiprina, ka sūdzība bijusi pamatota, lai gan nav iespējama nekāda kompensācija. Tā ir godīga arī pret attiecīgo iestādi, jo tā ir rezultāts ombuda procedūrām, kas paredzētas, lai nodrošinātu to, ka iestāde ir informēta par sūdzības iesniedzēja iesniegtajiem apgalvojumiem, prasībām, pierādījumiem un argumentiem. Šīs procedūras dod iespēju iestādei paust savu viedokli, pilnībā pārzinot pret iestādi ierosināto lietu, pirms tiek izteikta kritiskā piezīme.

Kritiska piezīme ir efektīva, jo tā novērš tādas izmeklēšanas turpināšanu, kuras rezultātā sūdzības iesniedzējs nevar saņemt nekādu kompensāciju.

Attiecībā uz sabiedrības interesēm piezīme pati par sevi nodrošina vajadzīgo audzinošo ietekmi. Iestādei, kurai ir adresēta kritiskā piezīme, būtu turpmāk jāizdara atbilstīgi secinājumi. Tas, kas ir atbilstīgs, atkarīgs no konkrētās administratīvās kļūmes. Piemēram, saistībā ar atsevišķu incidentu var nevajadzēt veikt nekādus papildu pasākumus.

4. Kritiskas piezīmes pēc mierizlīguma vai ieteikuma projekta noraidīšanas

Iestādes piekrišanas mierizlīgumam vai ieteikuma projektam rezultāts parasti ir lietas izbeigšana.

Ja sūdzības iesniedzējs bez pienācīga iemesla noraida piedāvāto mierizlīgumu, ombuds parasti uzskata, ka turpmāka lietas izmeklēšana nav pamatota.

Mierizlīguma vai ieteikuma projekta noraidīšana no iestādes puses var izraisīt vairākus iespējamos iznākumus.

Pirmkārt, ombuds pēc iestādes atbildes izvērtēšanas var uzskatīt, ka viņa iepriekšējais konstatējums par administratīvu kļūmi ir jāpārskata.

Otrkārt, ja iestādes detalizētais atzinums par ieteikuma projektu ir neapmierinošs, ombuds var sagatavot īpašu ziņojumu Eiropas Parlamentam. Kā tas pirmoreiz norādīts ombuda ziņojumā par 1998. gadu, iespējai iesniegt īpašu ziņojumu Eiropas Parlamentam ombuda darbā ir nenovērtējama vērtība. Tāpēc īpašos ziņojumus nebūtu jāiesniedz pārāk bieži, bet tikai attiecībā uz svarīgiem jautājumiem, attiecībā uz kuriem Parlaments var veikt noteiktas darbības, lai palīdzētu ombudam.

Visbeidzot, ombuds var izlemt izbeigt lietu ar kritisku piezīmi vai nu tajā stadijā, kad iestāde noraida mierizlīgumu, vai tad, ja iestādes detalizētais atzinums par ieteikuma projektu ir neapmierinošs.

Dažos gadījumos lietu var izbeigt ar kritisku piezīmi, jo ombuds uzskata, ka iestāde ir pārliecinoši parādījusi, ka, neskatoties uz administratīvo kļūmi, mierizlīgumā vai ieteikuma projektā piedāvātā kompensācija ir nepiemērota un nav iespējams nekāds cits risinājums vai kompensācija. Šādos gadījumos kritiskā piezīme pēc būtības ir līdzīga tai, kas būtu pausta, ja lieta tiktu izbeigta bez mierizlīguma vai ieteikuma projekta.

Diemžēl, ir arī gadījumi, kad iestāde nepārliecinošu iemeslu dēļ noraida ombuda ieteikumus. Patiešām, ir pat vairāki gadījumi, kad iestāde atsakās piekrist ombuda konstatējumam par administratīvu kļūmi.

Šādi gadījumi riskē apdraudēt ombuda morālo autoritāti un mazināt iedzīvotāju uzticēšanos Eiropas Savienībai un tās iestādēm. Starptautiskā pieredze rāda, ka visefektīvāk ombuda institūcija darbojas tur, kur ir labi izveidots tiesiskums un kur labi darbojas demokrātiskas institūcijas. Šādos apstākļos valsts iestādes parasti ievēro ombuda ieteikumus, neskatoties uz to, ka tie nav juridiski saistoši, pat tad, ja tās ieteikumiem nepiekrīt.



[1] Līguma par Eiropas Savienības darbību 228. pants pilnvaro ombudu veikt izmeklēšanu par “Savienības iestāžu, struktūru, biroju vai aģentūru” pieļautām administratīvām kļūmēm, “izņemot kļūmes, ko, pildot tiesu iestādes pienākumus, pieļāvusi Eiropas Savienības Tiesa”. Īsi sakot, termins “iestāde” šeit tiek lietots, lai apzīmētu visas ES iestādes, struktūras, birojus un aģentūras.

[2] Ombuda gada pārskata ziņojumos ietverti daudzi piemēri par gadījumiem, kuros iestādes ir piešķīrušas kompensāciju sūdzības iesniedzējiem.

2016

Putting it Right? - How the EU institutions responded to the Ombudsman in 2016

2015

Putting it Right? - Annex - Detailed analysis of the responses to the Ombudsman’s remarks, recommendations and proposals in 2015

Putting it Right? - How the EU institutions responded to the Ombudsman in 2015

2014

Putting it Right? - Annex - Detailed analysis of the responses to the Ombudsman’s remarks, recommendations and proposals in 2014

Putting it Right? - How the EU institutions responded to the Ombudsman in 2014

2013

Putting it Right? - How the EU institutions responded to the Ombudsman in 2013

Putting it Right? - Annex - Detailed analysis of the responses to the Ombudsman’s remarks, recommendations and proposals in 2013

2012

Putting it Right? - Annex - Detailed analysis of the responses to the Ombudsman’s remarks, recommendations and proposals in 2012

Putting it Right? - How the EU institutions responded to the Ombudsman in 2012

2011

Report on responses to proposals for friendly solutions and draft recommendations - How the EU institutions complied with the Ombudsman’s suggestions in 2011

Follow-up to critical and further remarks - How the EU institutions responded to the Ombudsman’s recommendations in 2011

2010

Follow-up to critical and further remarks- How the EU institutions responded to the Ombudsman’s recommendations in 2010

2009

Follow-up to critical and further remarks- How the EU institutions responded to the Ombudsman’s recommendations in 2009

2008

Follow-up to critical and further remarks - How the EU institutions responded to the Ombudsman's recommendations in 2008

2007

Follow-up to critical and further remarks - How the EU institutions responded to the Ombudsman's recommendations in 2007

2006

Study of follow-up given by institutions to critical remarks and further remarks made by the Ombudsman in 2006