European Ombudsman
Related documents
(sagatavots saskaņā ar Eiropas ombuda statūtu 3. panta 7. punktu[1])
Ombuds uzskata, ka šajā lietā ir skarta nozīmīga principiāla problēma, proti, jautājums par to, vai Komisija ir tiesīga nenoteiktu laiku kavēties izskatīt sūdzības, kurās apgalvots, ka dalībvalsts ir pārkāpusi Kopienas tiesību aktus, pamatojoties uz argumentu, ka Komisija nespēj panākt politisku vienprātību par turpmāko rīcību. Ombuds uzskata, ka, lai gan Komisijai ir rīcības brīvība pārkāpuma izmeklēšanas procesā, tai ir pienākums izskatīt sūdzību par pārkāpumu saprātīgā termiņā. Šajā lietā Komisija būtībā ir tikai sagatavojusi paziņojumu par to, ka i) tā uzskata sūdzību par "politiski ļoti sensitīvu un diskutablu" un ii) ka lēmumam uzsākt pārkāpuma izmeklēšanas procesu ir nepieciešams Komisāru kolēģijas atbalsts, bet Komisija līdz šim nav spējusi panākt šādu lēmumu. Pēc ombuda domām, minētie apsvērumi neatbrīvo Komisiju no pienākuma pienācīgi izskatīt šādas sūdzības. Tādēļ ombuds uzskata, ka šī lieta ir jāiesniedz izskatīšanai Eiropas Parlamentā.
Sūdzības iesniedzējs nodarbojās ar pakalpojumu sniegšanu sporta derību jomā Lejassaksijā (Vācijā). Sūdzības iesniedzējs sūdzībā ombudam, ko 2005. gada janvārī iesniedza viņa advokāts, informēja, ka Vācijas iestādes ir likušas viņam pārtraukt piedāvāt pakalpojumus sporta derību jomā, tādējādi piespiežot slēgt uzņēmumu. Pēc sūdzības iesniedzēja domām, Vācijas iestāžu rīcība pārkāpj ES tiesību aktus kopumā un jo īpaši pakalpojumu sniegšanas brīvību.
Saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju viņa advokāts iesniedza sūdzību par pārkāpumu pret Vāciju un Vācijas iestādēm Eiropas Komisijas pārstāvniecībā Berlīnē 2004. gada 20. februārī. Taču, kā apgalvo sūdzības iesniedzējs, atbildot uz pieprasījumu, viņam vēlāk pateikuši, ka šī sūdzība nav nedz izskatīta, nedz arī nosūtīta uz Briseli. Pēc tam sūdzības iesniedzēja advokāts nosūtīja šo sūdzību tieši Komisijai, un tā tika reģistrēta ar numuru 2004/4463.
Sūdzības iesniedzēja advokāts 2004. gada 30. novembra vēstulē lūdza Komisiju informēt par izmeklēšanas gaitu. Pēc sūdzības iesniedzēja apgalvojuma šī vēstule palika neatbildēta.
Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam būtībā apgalvoja, ka Komisija nav pienācīgi izskatījusi viņa sūdzību par pārkāpumu. Viņš apgalvoja, ka steidzami ir nepieciešama ātra Komisijas rīcība, jo viņš cieš zaudējumus tādēļ, ka nevar nodarboties ar uzņēmējdarbību.
Komisija savā atzinumā īsumā izteica šādas piezīmes:
Atzinuma nosūtīšanas laikā (2005. gada jūnijā) Komisija bija saņēmusi septiņas sūdzības pret Vāciju jautājumā par azartspēļu pakalpojumiem (2003/4350, 2003/5288, 2004/4054, 2004/4463, 2004/4899, 2004/4685 un 2005/4017). Šīs sūdzības attiecās uz valsts noteiktajiem ierobežojumiem azartspēļu pakalpojumu organizēšanā un komerciālās informācijas sniegšanā par azartspēļu pakalpojumiem un uzņēmumu veidošanu.
Pirmā sūdzība no sporta derību pakalpojumu sniedzēja tika reģistrēta 2003. gada aprīlī. Komisija nepieņēma lēmumu uzsākt pārkāpuma izmeklēšanas procesu, jo Eiropas Kopienu Tiesas nolēmums līdzīgā lietā par Itāliju tika uzskatīts par šo ierobežojumu novērtēšanas atslēgu. Tiesas 2003. gada 6. novembra spriedums lietā C-243/01 (Gambelli un citi)[2] sniedza Komisijai norādījumus, kā novērtēt šādas sūdzības.
Ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas praksi, Komisija novērtēja, cik pamatoti ir valstu noteiktie aizliegumi sporta derību pakalpojumu jomā un cik proporcionāls ir to skaits. Oficiāla informatīva vēstule 2004. gada 30. martā tika nosūtīta Dānijai lietā, kas attiecās uz sporta derību pakalpojumiem.
Tomēr Komisijas sanāksmēs 2004. gada 13. oktobrī un 14. decembrī tā nolēma atlikt lēmumu pieņemšanu par pārkāpumu izmeklēšanas procesa uzsākšanu lietās, kas attiecās uz ierobežojumiem, kuri bija līdzīgi sūdzības iesniedzēja sūdzībā par pārkāpumu minētajiem ierobežojumiem, lietās, kas saistītas ar Vāciju (2003/4350), Itāliju (2003/4616) un Nīderlandi (2002/5443). Šīm sūdzībām bija nepieciešama papildu pārbaude.
Sūdzības iesniedzēja sūdzība par pārkāpumu tika saņemta 2004. gada 26. aprīlī. Komisija 2004. gada 27. maija vēstulē informēja sūdzības iesniedzēja advokātu, ka sūdzība ir reģistrēta.
Sūdzības iesniedzējs 2004. gada 30. novembra faksa ziņojumā pieprasīja Komisijas vēstuļu kopijas saziņā ar Vācijas iestādēm. Komisijai līdz tam brīdim vēl nebija bijis nekādu kontaktu ar Vācijas iestādēm jautājumā par sporta derību pakalpojumiem kopumā vai konkrēti kādu atsevišķu lietu.
Komisija vēl arvien aktīvi izvērtēja konkrētus aspektus saistībā ar sūdzības iesniedzēja sūdzību par pārkāpumu. Komisija 2005. gada 30. maijā nosūtīja sūdzības iesniedzēja advokātam vēstuli, kurā izskaidroja situāciju un lūdza sūdzības iesniedzēju iesniegt viņa bukmeikera licences kopiju.
Attiecībā uz sūdzības iesniedzēja prasību par to, lai Komisija rīkojas ātri, jāpiebilst, ka Komisijai nav tiesību ne iejaukties un apturēt dalībvalsts veiktās darbības, ne arī novērst dalībvalsts uzsākto kriminālizmeklēšanu.
Komisija savā "Paziņojumā Eiropas Parlamentam un Eiropas ombudam par attiecībām ar sūdzības iesniedzēju jautājumā par Kopienas tiesību aktu pārkāpšanu" (COM(2002) 141 galīgā redakcija, OV 2002, C 244, 5. lpp.) norādīja, ka parasti tā ierosina izmeklēt sūdzības tā, lai varētu pieņemt lēmumu par oficiāla paziņojuma izdošanu vai lietas izbeigšanu ne vēlāk kā viena gada laikā no sūdzības reģistrācijas datuma. Tomēr Komisija paredzēja iespēju, ka šo noteikumu var arī neievērot. Jo īpaši tā varētu notikt, ja Komisijai būtu jāizskata lietas, kurās ir grūti novērtēt tāda attiecīga valsts pasākuma pamatotību un proporcionalitāti, kas balstīts uz sabiedriskās kārtības nodrošināšanas apsvērumiem. Tā bija arī šajā lietā. Šādos apstākļos Komisija uzņēmās "informēt sūdzības iesniedzēju rakstveidā". Šajā lietā tas tika izdarīts, nosūtot 2005. gada 30. maija vēstuli.
Komisija iesniedza savas 2005. gada 30. maija vēstules kopiju. Savā vēstulē Komisija atsaucās uz sūdzības iesniedzēja sūdzību par pārkāpumu kā tādu, kas pieņemta 2004. gada 5. aprīlī, un uz turpmākajām sūdzības iesniedzēja vai viņa advokāta vēstulēm, kas datētas ar 2004. gada 15. jūniju, 2004. gada 30. novembri un 2005. gada 18. aprīli. Komisija informēja, ka tā "intensīvi" izskata sūdzības iesniedzēja sūdzību un citas sūdzības par sporta derību pakalpojumiem Vācijā. Attiecībā uz termiņiem vēstulē bija teikts, ka "saistībā ar īpašajiem Komisijas izmeklēšanas procedūras termiņiem attiecībā uz Līguma pārkāpumiem Komisijas nostājas pieņemšana, iespējams, nav gaidāma tuvākajā laikā".
Sūdzības iesniedzējs savos apsvērumos apgalvoja, ka Komisijas atzinums ir bijis nepareizs un nepilnīgs attiecībā uz datumiem, jo viņš bija iesniedzis savu sūdzību Komisijas pārstāvniecībā Berlīnē jau 2004. gada 20. februārī. Pēc sūdzības iesniedzēja domām, šī sūdzība netika ne izskatīta, ne arī pārsūtīta tālāk. Sūdzības iesniedzēja advokāts tikai tālruņa sarunā ar pārstāvniecību atklāja, ka sūdzība vēl arvien atrodas Berlīnē. Pēc sūdzības iesniedzēja domām, līdz ar to tika zaudēts dārgais laiks. Turklāt sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka nesaprot, kā Komisija ierosina rīkoties tālāk un kad tā beidzot lūgs Vāciju sniegt atzinumu.
Sūdzības iesniedzējs iesniedza divu vēstuļu kopijas, kas bija adresētas Komisijai un datētas ar 2004. gada 5. aprīli un 2005. gada 4. jūliju. Sūdzības iesniedzēja advokāts savā 2004.gada 5. aprīļa vēstulē Komisijai atsaucās uz faktu, ka jau ir iesniedzis šo sūdzību Komisijas pārstāvniecībā Berlīnē 2004. gada 20. februārī.
Ombuds 2005. gada 27. jūlijā nosūtīja Komisijai šādu ieteikuma projektu saskaņā ar ombuda statūtu 3. panta 6. punktu:
"Komisijai rūpīgi un bez liekas kavēšanās ir jāizskata sūdzības iesniedzēja sūdzība par pārkāpumu.".
Minētā ieteikuma projekta pamatā bija šādi apsvērumi:
1.1. Sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ombudam apgalvoja, ka viņa advokāts šo sūdzību par pārkāpumu ir nosūtījis Komisijas pārstāvniecībai Berlīnē jau 2004. gada 20. februārī. Kā apgalvo sūdzības iesniedzējs, atbildot uz pieprasījumu, viņam vēlāk ir teikts, ka šī sūdzība nav ne izskatīta, ne arī nosūtīta uz Briseli. Pēc tam sūdzības iesniedzējs iesniedza sūdzību tieši Komisijai 2004. gada 5. aprīļa vēstulē.
1.2. Komisija savā atzinumā izvairījās paskaidrot sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka viņa sūdzība par pārkāpumu tika iesniegta jau 2004. gada 20. februārī, bet sākotnēji vispār netika izskatīta.
1.3. Ombuds norādīja, ka apgalvojums par Komisijas pienācīgu tās vēstules neizskatīšanu, kas, pēc sūdzības iesniedzēja ziņām, tika nosūtīta Komisijas pārstāvniecībai, bija skaidri norādīts sūdzībā, ko sūdzības iesniedzējs ombudam iesniedza 2005. gada janvārī. Šādā situācijā ombuds neizprot, kādēļ Komisija nav pieminējusi šo jautājumu tās atzinumā. Tomēr, lai šo jautājumu noskaidrotu, būtu nepieciešama papildu izmeklēšana. Šāda papildu izmeklēšana neizbēgami izraisītu papildu aizkavēšanos jautājumā, kas, pēc sūdzības iesniedzēja domām, ir steidzams. Tādēļ, ņemot vērā savus lēmumus par citiem lietas aspektiem (sk. turpmāk 2. punktu), ombuds uzskatīja, ka labākais turpmākās rīcības veids bija izslēgt iepriekš minēto jautājumu no šīs izmeklēšanas objekta, lai iespējami ātrāk varētu pievērsties lietas būtībai. Tomēr sūdzības iesniedzējs saglabāja tiesības iesniegt šo jautājumu ombudam vēlreiz atsevišķā sūdzībā.
2.1. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Komisija nav pienācīgi izskatījusi viņa sūdzību par pārkāpumu 2004/4463. Viņš uzsvēra, ka ir interesējies par situāciju lietas izskatīšanā savā vēstulē, kas nosūtīta 2004. gada 30. novembrī, bet nav saņēmis atbildi.
2.2. Komisija savā atzinumā norādīja, ka atzinuma nosūtīšanas laikā (2005. gada jūnijā) tā bija saņēmusi septiņas sūdzības pret Vāciju jautājumā par azartspēļu pakalpojumiem (2003/4350, 2003/5288, 2004/4054, 2004/4463, 2004/4899, 2004/4685 un 2005/4017). Komisija paskaidroja, ka tā ir reģistrējusi pirmo sūdzību 2003. gada aprīlī, bet nav pieņēmusi lēmumu uzsākt pārkāpuma izmeklēšanas procesu, jo Eiropas Kopienu Tiesas nolēmums līdzīgā lietā par Itāliju tika uzskatīts par šo ierobežojumu novērtēšanas atslēgu. Saskaņā ar Komisijas informāciju, Eiropas Kopienu Tiesas 2003. gada 6. novembra spriedums lietā C-243/01 (Gambelli un citi) sniedza Komisijai norādījumus, kā novērtēt šādas sūdzības.
Komisija piebilda, ka, balstoties uz Eiropas Kopienu Tiesas praksi, tā ir novērtējusi, cik pamatoti ir valsts noteiktie aizliegumi sporta derību pakalpojumu jomā un cik proporcionāls ir šo aizliegumu skaits, un 2004. gada 30. martā tā ir nosūtījusi oficiālu informatīvu vēstuli Dānijai lietā, kas attiecas uz sporta derību pakalpojumiem.
Tomēr Komisijas sanāksmēs 2004. gada 13. oktobrī un 14. decembrī tā nolēma atlikt lēmumu pieņemšanu par pārkāpumu izmeklēšanas procesa uzsākšanu lietās, kas attiecās uz ierobežojumiem, kuri bija līdzīgi sūdzības iesniedzēja sūdzībā par pārkāpumu minētajiem ierobežojumiem, lietās, kas saistītas ar Vāciju (2003/4350), Itāliju (2003/4616) un Nīderlandi (2002/5443). Par šīm sūdzībām tagad tiek veiktas papildu pārbaudes.
Komisija paskaidroja, ka sūdzības iesniedzējs 2004. gada 30. novembra faksa ziņojumā bija pieprasījis Komisijas vēstuļu kopijas saziņā ar Vācijas iestādēm. Komisija uzsvēra, ka līdz tam brīdim tai vēl nebija bijis nekādu kontaktu ar Vācijas iestādēm jautājumā par sporta derību pakalpojumiem kopumā vai konkrēti kādu atsevišķu lietu.
Pēc Komisijas informācijas, tā vēl arvien aktīvi izvērtē konkrētus aspektus, kas saistīti ar sūdzības iesniedzēja sūdzību par pārkāpumu. Komisija 2005. gada 30. maijā nosūtīja sūdzības iesniedzēja advokātam vēstuli, kurā izskaidroja situāciju un lūdza sūdzības iesniedzēju iesniegt viņa bukmeikera licences kopiju.
Komisija norādīja, ka savā "Paziņojumā Eiropas Parlamentam un Eiropas ombudam par attiecībām ar sūdzības iesniedzēju jautājumā par Kopienas tiesību aktu pārkāpšanu" (COM(2002) 141 galīgā redakcija, OV 2002, C 244, 5. lpp.) ir norādījusi, ka parasti tā ierosina izmeklēt sūdzības tā, lai varētu pieņemt lēmumu par oficiāla paziņojuma izdošanu vai lietas izbeigšanu ne vēlāk kā viena gada laikā no sūdzības reģistrācijas datuma. Kā informēja Komisija, tā tomēr neizslēdza iespēju, ka Komisijas veiktā izmeklēšana var ilgt ilgāku laiku, nekā norādīts. Komisija informēja, ka jo īpaši tā varētu notikt, ja Komisijai būtu jāizskata lietas, kurās grūti novērtēt tāda attiecīga valsts pasākuma pamatotību un proporcionalitāti, kas balstīts uz sabiedriskās kārtības nodrošināšanas apsvērumiem. Pēc Komisijas domām, tā bija arī šajā lietā. Komisija norādīja, ka šādos apstākļos tā ir uzņēmusies "informēt sūdzības iesniedzēju rakstveidā". Komisija apgalvo, ka šajā lietā tas tika izdarīts, nosūtot 2005. gada 30. maija vēstuli.
2.3. Laba administratīvā prakse ir sniegt atbildes uz pilsoņu vēstulēm saprātīgā termiņā. Šajā lietā Komisija sniedza atbildi uz sūdzības iesniedzēja 2004. gada 30. novembra vēstuli 2005. gada 30. maijā, t. i., sešus mēnešus pēc tās nosūtīšanas. Ombuds norādīja, ka par šo ievērojamo aizkavēšanos netika sniegti nekādi paskaidrojumi vai atvainošanās. Tātad Komisijas atbildes nesniegšana saprātīgā termiņā uz sūdzības iesniedzēja 2004. gada 30. novembra vēstuli bija kļūda pārvaldē.
2.4. Ombuds norādīja, ka Komisija pati savā 2002. gada "Paziņojumā" bija uzņēmusies saistības izmeklēt sūdzības tā, lai varētu pieņemt lēmumu par oficiāla paziņojuma sniegšanu vai lietas izbeigšanu ne vēlāk kā viena gada laikā pēc attiecīgās sūdzības reģistrācijas datuma. No šā paziņojuma teksta ("parasti") skaidri izriet, ka nav izslēgta iespēja, ka izmeklēšana ilgst ilgāk par vienu gadu, ja tam ir pamatoti iemesli, jo īpaši, ja šajā sūdzībā izvirzīti grūti vai sarežģīti jautājumi. Kā Komisija pareizi novērtēja, 2002. gada "Paziņojums" paredz, ka šādos gadījumos sūdzības iesniedzējs ir jāinformē rakstveidā.
Tomēr ombuds uzskatīja, ka, lai informācijai, ko šādos gadījumos sniedz sūdzības iesniedzējam, būtu kāda jēga, tajā vismaz jāpaskaidro iemesli, kādēļ sūdzības izskatīšana prasīs vairāk nekā vienu gadu.
Taču Komisija savā 2005. gada 30. maija vēstulē sūdzības iesniedzējam vienkārši paziņoja, ka "saistībā ar īpašajiem Komisijas izmeklēšanas procedūras termiņiem attiecībā uz Līguma pārkāpumiem Komisijas nostājas pieņemšana, iespējams, nav gaidāma tuvākajā laikā".
Pēc ombuda domām, šāds "paskaidrojums" bija acīmredzami neatbilstošs, jo tas neatsaucās ne uz kādiem konkrētiem apstākļiem, kas pamatotu faktu, kādēļ Komisijas veiktā izmeklēšana pārsniedza viena gada termiņu, ko saskaņā ar 2002. gada "Paziņojumu" "parasti" ir jāievēro. Līdz ar to apstāklis, ka Komisija nenorādīja atbilstošus iemeslus, kādēļ tā nevar pabeigt izmeklēšanu par sūdzības iesniedzēja sūdzību par pārkāpumu viena gada laikā pēc šīs sūdzības reģistrācijas, bija kļūda pārvaldē.
2.5. Attiecībā uz sūdzības par pārkāpumu izskatīšanu kā tādu laba administratīvā prakse ir pārbaudīt šādas sūdzības rūpīgi un bez liekas kavēšanās. Ombuds norādīja, ka Komisija savā atzinumā ir apgalvojusi - tā vēl arvien aktīvi izvērtē konkrētus aspektus, kas saistīti ar sūdzības iesniedzēja sūdzību par pārkāpumu. Ombuds arī norādīja, ka Komisija savā 2005. gada 30. maija vēstulē sūdzības iesniedzējam ir apgalvojusi - tā "intensīvi" izskata gan sūdzības iesniedzēja sūdzību, gan citas sūdzības par sporta derību pakalpojumiem Vācijā.
Tomēr, pēc ombuda domām, šķiet, ka šie apgalvojumi neatbilst informācijai, kas sniegta ombudam.
Vispirms ir jānorāda, ka Komisija ir uzsvērusi to, ka Eiropas Kopienu Tiesas 2003. gada 6. novembra spriedums lietā C-243/01 (Gambelli un citi) ir sniedzis Komisijai norādījumus, kā novērtēt tādas sūdzības kā sūdzības iesniedzēja Komisijai iesniegtā sūdzība. Taču šis spriedums bija pasludināts jau vairāk nekā pusotru gadu pirms atzinuma sniegšanas. Vēl jāpiebilst, ka Komisija bija informējusi - sūdzības iesniedzēja sūdzība par pārkāpumu lika Komisijai izskatīt lietu, kurā grūti novērtēt tāda attiecīga valsts pasākuma pamatotību un proporcionalitāti, kas balstīts uz sabiedriskās kārtības nodrošināšanas apsvērumiem. Taču ombuds uzskatīja, ka Komisija pati savā atzinumā ir atzinusi - tai līdz tam brīdim vēl nemaz nebija bijis nekādu kontaktu ar Vācijas iestādēm jautājumā par sporta derību pakalpojumiem kopumā vai konkrēti kādu atsevišķu lietu. Nav viegli izprast, kādā veidā Komisija varēja novērtēt attiecīgo Vācijas tiesību aktu noteikumu pamatotību un proporcionalitāti, pat nemaz nepieprasot Vācijas iestādēm informāciju un paskaidrojumus attiecībā uz "sabiedriskās kārtības nodrošināšanas apsvērumiem", uz kuriem balstīti minētie noteikumi.
2.6. Ņemot vērā iepriekš teikto, ombuds uzskata, ka Komisija nav pienācīgi izskatījusi sūdzības iesniedzēja sūdzību par pārkāpumu.
Pēc ieteikuma projekta saņemšanas un saskaņā ar Eiropas ombuda statūtu 3. panta 6. punktu Komisija 2006. gada 5. janvārī nosūtīja detalizēti izstrādātu atzinumu.
Komisija savā detalizēti izstrādātajā atzinumā izteica šādas piezīmes:
Sūdzības iesniedzējam nebija Vācijā nepieciešamās licences, taču tas vēlējās piedāvāt pakalpojumus tiešsaistes pakalpojumu sniedzējiem, kuri saskaņā ar licenci darbojas citā dalībvalstī (proti, darboties kā starpnieks un piedāvāt starpniecības pakalpojumus). Laikā no 2003. gada aprīļa līdz 2005. gada janvārim Komisija bija reģistrējusi septiņas sūdzības (tostarp sūdzības iesniedzēja iesniegto sūdzību) pret Vāciju jautājumā par azartspēļu pakalpojumiem. Šīs sūdzības attiecās uz tiem pašiem ierobežojumiem. Tādēļ Komisija nolēma (2005. gada 16. martā un 2. septembrī) izskatīt visas šīs sūdzības kopā.
Sūdzības, kas attiecās uz sporta derību pakalpojumiem, bija "politiski ļoti sensitīvas un diskutablas" (neraugoties uz esošo tiesu praksi šajā jomā). Sūdzības pret Vāciju attiecībā uz tās noteiktajiem ierobežojumiem sporta derību pakalpojumu sniegšanā tika izskatītas četrās iekšējās pārkāpumu izmeklēšanas sanāksmēs (2004. gada 13. oktobrī, 2004. gada 14. decembrī, 2005. gada 16. martā un 2005. gada 5. jūlijā). Līdz šim Komisija nav varējusi pieņemt nepieciešamo lēmumu.
Komisija atzina un apliecināja nožēlu, ka tā nav atbildējusi uz sūdzības iesniedzēja 2004. gada 30. novembra vēstuli. Tā arī atzina, ka "paskaidrojums", ko tā sniegusi savā 2005. gada 30. maija vēstulē, nav bijis atbilstošs. Komisija varēja arī atsaukties uz faktu, ka tā izmeklē daudzas sūdzības pret Vāciju un ka šīs sūdzības ir izskatītas trīs iekšējās pārkāpumu izmeklēšanas sanāksmēs (2004. gada 13. oktobrī, 2004. gada 14. decembrī un 2005. gada 16. martā). Tā apliecināja nožēlu, ka nav varējusi pieņemt lēmumu par šo politiski sensitīvo jautājumu viena gada laikā pēc attiecīgās sūdzības reģistrācijas datuma. Tomēr Komisija uzskatīja, ka sūdzības izskatīšanas ātrums nepalielināsies, ja tā atklās papildu informāciju par iekšējām diskusijām.
Tomēr Komisija nosūtīja papildu vēstuli sūdzības iesniedzējam, kurā sniedza papildu informāciju par minēto situāciju. Komisijas Iekšējā tirgus un pakalpojumu ģenerāldirektorāts ("DG Markt") 2005. gada 10. oktobra vēstulē informēja sūdzības iesniedzēju, ka ir nolēmis izskatīt kopā vairākas sūdzības par šiem jautājumiem, un paskaidroja, ka, lai pieņemtu lēmumu par pārkāpumu izmeklēšanas procesa uzsākšanu pret Vāciju, ir nepieciešams Komisāru kolēģijas atbalsts. Iekšējā tirgus un pakalpojumu ģenerāldirektorāts arī norādīja, ka līdz šim Komisija nav spējusi pieņemt šādu lēmumu, tādēļ šīs sūdzības vēl tiks izvērtētas.
No sūdzības iesniedzēja netika saņemti nekādi apsvērumi.
Ombuds uzskata, ka Komisijas detalizēti izstrādātais atzinums neapliecina ombuda ieteikuma projekta atzīšanu. Kaut arī Komisija atzīst, ka tā nav atbildējusi uz sūdzības iesniedzēja 2004. gada 30. novembra vēstuli saprātīgā termiņā un nav sniegusi pieņemamu izskaidrojumu par to, kāpēc lietas izskatīšanai būs vajadzīgs vairāk nekā vienu gads, Komisija tomēr nav apliecinājusi, ka sūdzība par pārkāpumu tiks izskatīta rūpīgi un bez liekas kavēšanās, kā to ieteica ombuds.
Tā vietā Komisija atsaucās uz faktu, ka tā uzskata sūdzības par sporta derību pakalpojumiem par politiski ļoti sensitīvām un diskutablām. Komisija arī izskaidroja, ka šis jautājums ir izskatīts četrās iekšējās pārkāpumu izmeklēšanas sanāksmēs (2004. gada 13. oktobrī, 2004. gada 14. decembrī, 2005. gada 16. martā un 2005. gada 5. jūlijā), tomēr pagaidām vēl nav bijis iespējams pieņemt lēmumu. Iekšējā tirgus un pakalpojumu ģenerāldirektorāts 2005. gada 10. oktobra vēstulē sūdzības iesniedzējam, uz kuru atsaucās arī Komisijas detalizēti izstrādātais atzinums, papildus paskaidroja, ka, lai pieņemtu lēmumu par pārkāpumu izmeklēšanas procesa uzsākšanu pret Vāciju, ir nepieciešams Komisāru kolēģijas atbalsts un ka pagaidām Komisija nav varējusi pieņemt šādu lēmumu.
Ombuds atzinīgi novērtē Komisijas atklātību, kad tā apliecina - kavēšanās izskatīt sūdzības iesniedzēja sūdzību par pārkāpumu ir radusies tādēļ, ka Komisija, šķiet, nespēj pieņemt lēmumu par turpmāko rīcību šajā lietā (un vairākās citās saistītās lietās) politisku iemeslu dēļ. Tomēr ombuds uzskata, ka šis fakts nav pietiekams iemesls, lai neizskatītu šo sūdzību par pārkāpumu saprātīgā termiņā.
Ombuds izprot apstākli, ka Komisijai ir rīcības brīvība attiecībā uz pārkāpumu izmeklēšanas procesu. Tomēr jāpiebilst, ka šī lieta attiecas uz minētā procesa administratīvo daļu. Ombuds uzskata, ka laba administratīvā prakse būtu, ja Komisija izskatītu sūdzības par pārkāpumiem saprātīgā termiņā, un tādēļ Komisija nav tiesīga nenoteiktu laiku kavēties ar lēmuma pieņemšanu attiecībā uz šo sūdzību par pārkāpumu. Šajā lietā izrādās, ka Komisija ir izskatījusi minēto jautājumu četrās iekšējās pārkāpumu izmeklēšanas sanāksmēs (2004. gada 13. oktobrī, 2004. gada 14. decembrī, 2005. gada 16. martā un 2005. gada 5. jūlijā), nepieņemot lēmumu par turpmāko rīcību. Turklāt Komisija savā detalizēti izstrādātajā atzinumā, kas sniegts 2006. gada 5. janvārī, nav iekļāvusi nekādas norādes par to, kad šādu lēmumu var sagaidīt.
Ņemot vērā iepriekš teikto, ombuds formulē savu ieteikuma projektu kā ieteikumu Komisijai jaunā redakcijā:
"Komisijai rūpīgi un bez liekas kavēšanās ir jāizskata sūdzības iesniedzēja sūdzība par pārkāpumu."
Eiropas Parlaments varētu izskatīt iespēju pieņemt šo ieteikumu kā rezolūciju.
Strasbūrā,
P. Nikiforos DIAMANDOUROS
[1] Eiropas Parlamenta lēmums 94/262 (1994. gada 9. marts) par noteikumiem un vispārējiem nosacījumiem, kas reglamentē ombuda pienākumu izpildi, OV 1994, L 113, 15. lpp.
[2] Lieta C-243/01 Gambelli un citi [2003] ECR I-13031.
